Kuram gan nav nācies piedzīvot situācijas, kuru risināšanai tieši tobrīd pietrūkst padoma.
Kuram gan nav nācies piedzīvot situācijas, kuru risināšanai tieši tobrīd pietrūkst padoma. Vēlāk gan par to gribas vienkārši pasmaidīt.
Vija Liepiņa, Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļas vadītāja
— Mans darbs saistīts arī ar īpašiem svētkiem — kāzām. Ir bijis gadījums, kad sapošu telpu, atnāku reģistrēt laulību, gaidu jauno pāri, bet viņi neierodas. Zvanu, un nākamā sieva paskaidro, ka vīrs esot darbā, bet aizmirsuši piezvanīt, ka šodien apprecēties nevarēs. Bija paredzētas laulības, kurās līdz ar jaunajiem piedalīsies vien liecinieki. Nu ko, vienojāmies tikties pēc pāris nedēļām, un tad viņu laulību arī reģistrēju.
Bija situācija, kad īsti nesapratu, kā man rīkoties, un tajā bija vainojams fotogrāfs. Kāzas notiek vasarā, karstā un tveicīgā laikā, ārā ne mazākās vēja pūsmiņas un telpā kā pirtī. Salieku ventilatorus, lai būtu vismaz kāda veldze. Sākas laulību ceremonija, un tieši pretī manam ventilatoram kā mūris nostājas fotogrāfs, tāds ražens vīrs. Jaunlaulātajiem tek sviedri, bet viņš pat nepakustas. Stāvu un nezinu, kā man to mūri izkustināt, jo pateikt neko nevaru. Tā ceremonija arī pagāja — vienīgais, kuram nebija karsti, noteikti bija fotogrāfs.
Inguna Strazdiņa, Kokneses kultūras nama vadītāja
— Lai gan esmu piedalījusies daudzos pasākumos, nevaru atcerēties svinības, kad man būtu bijis īpaši neērti kāda cita dēļ. Taču viena no situācijām, ko ar smaidu pieminu vēl šobrīd, saistīta ar studiju gadiem. Mūsu kursā mācījās kāda meitene Guna, kurai vienmēr kaut kas atgadījās. Piemēram, aizbraucam strādāt uz Pūri, un tieši viņai vadītājs pamanās iespiest galvu autobusa durvīs, gluži kā vilkam multfilmā “Pagaidi tikai!”.
Vēlāk mūs, visu kursu, aizveda uz peldbaseinu. Ne reizi tādā neesam bijušas, un mums iestāsta, ka cepurītes ir baseina otrā galā, bet pirms peldes jānomazgājas dušā. Mūsu Guna kaut kur aizkavējusies, kad viņa atnāk, visas pamācības jau izskanējušas, bet kursabiedrene aši nomet drēbes un ieskrien pie mums dušā. Viņa ierauga, ka mums ir peldcepures, un jautā, kur tādas var dabūt. Paskaidrojam, ka baseina otrā galā, un Guna, aizmirsusi, ka ir kaila, skriešus metas pie baseina un uzskrien virsū peldēšanas instruktoram… Skats vienreizējs — vīrelis augumā ap pusotra metra, un viņam pretī mūsu Guna — skaistule ap metru astoņdesmit augumā visā savā daiļumā. Viņš satraukti raustītā balsī skaidro: “Baseinā nav jāpeldas plikai, jāģērbj peldkostīms.” Guna mierīgi nosaka: “Es zinu”, cēli ielec baseinā, pārpeld to un atgriežas ar peldcepuri. Vēlāk viņa mums teica: “Nezinu, kas izskatījās dīvaināk — es plika instruktora priekšā vai jūs, vesels bars smejošu meiču, dušas telpas durvīs.”
Jolanta Ziediņa, psiholoģe Aizkrauklē
— Neērti gan bija vēlāk, ne tobrīd, kad tas notika, un nevar apgalvot, ka tikai cita vainas dēļ. Nesen bijām precējušies, un kādu vakaru mēs ar vīru noskatījāmies vācu filmu par kādu stipru vīrieti, kurš visas problēmas risina, stipri iesitot pretiniekam ar galvu. Vakarā, kad dodamies gulēt, izdomāju, ka šo “paņēmienu” varu aizgūt, novēlot vīram “Ar labunakti!”. Interesantākais, ka tieši tāda doma prātā iešāvusies arī viņam. Blīkšķis bija liels, puni arī, un man asaras pa gaisu… Visu nakti nevarējām aizmigt, domājot par savu “asprātību”, bet tagad vairs neatceros, kā citiem nākamajā dienā izskaidrojām lielos punus pierē. Vēlāk par to pasmējāmies un visiem stāstījām, ka arī tā var labunakti novēlēt.
