Kafija! Šorīt jau otrā! Ja lasāt kādu manis veidoto rakstu, tad ziniet, ka tajā dienā esmu apēdusi tāfelīti šokolādes, izdzērusi līdz pat trim krūzēm melnas kafijas un nepārtraukti no krūkas ar uzrakstu “Lai tev laba Diena!” malkoju siltu ūdeni. Viss mundrumam. Vēl. Lai domas kā zaķi nelēkā no viena temata uz otru, pie datora austiņās klausos putnu dziesmas. Kolēģe Sandra, kura sēž man vistuvāk, reiz sāka sūdzēties, ka viņai vairs nav labi. Putni dziedot ausīs. Nosmējāmies, ka katrs jūk prātā “pa savam”. Pēc pāris nedēļām viņa atklāja, ka dzied taču man, nevis viņai. Arī pārējie kolēģi bija pārsteigti — tev dzied! Es domāju, ka ārā! Kopš tā laika mani putni kļuvuši klusāki!
“Staburagā” esmu kopš novembra. Laimīga! Šī ir mana dzimtā puse, tāpēc — lai cik tas banāli arī skanētu, man nav vienaldzīgi, kas te notiek. Gandarīta, ka varu rakstīt par pašvaldībās notiekošajiem procesiem, pētīt to pieņemtos lēmumus un skaidrot. Rakstu arī par izglītības jautājumiem. Šajā jomā ir daudz problēmu. Dievs, dod man spēku un gudrību šīs lietas atšķetināt un prātīgi uzrakstīt! Ja vien jūs, lasītāji, būtu atklātāki un nebaidītos runāt par nebūšanām skolās, kopā mēs varētu izdarīt daudz vairāk! Tāpat gribu rakstīt par uzņēmīgiem, talantīgiem, drosmīgiem un interesantiem cilvēkiem. Par to, ka adāt zeķbikses, no sēklām audzējat koku stādus, griežat no papīra sniegpārsliņas, vērojat putnus vai skaitāt skudras pūznī. Katrs jūs esat unikāls ar saviem niķiem! Brīnišķīgs! Tikai bez kautrības, lūdzu! Pati neesmu ideāla, tāpēc negaidu, ka tādi būs arī citi.
Manā dzīvē šis bijis lielisks gads. Mana omīte, kura nekad nebija bijusi ārpus Latvijas, šķiet, arī Rīgā pabijusi vien pāris reižu, mēdza sacīt: kur var būt labāka dzīve, kā Zalvē! Ja agrāk par viņas sacīto biju neizpratnē, tagad sāku saprast. Ome dzīvoja katru mirkli kā unikālu, it kā viss, kas ar viņu notiktu, ir svarīgs. It kā viņai būtu pati labākā dzīve un citas viņa nekāroja.
Daudz sniega gada nogalē nav bijis, bet gaidāms. Lai jums katram veļas sniegavīrs! Sapņu sniegavīrs!
