Viktorija Arcimoviča Bebros dzīvo vien astoņus gadus. Pirms tam no laika gala bija īstena rīdziniece. Rīgā dzīvojot, iemācījusies pīt grozus un makšķerēt. Kad viņai vajadzēja atstāt pilsētu un pārcelties uz laukiem, tieši šīs prasmes un polietes raksturs jaunajā vietā Bebros ļāva ātri rast draugus un darbu.
— Jūs neatbilstat stereotipam par septiņdesmitgadīgu lauku sievieti. Kāpēc tā?
— Pēc rakstura un dabas esmu straujāka, impulsīvāka. Varbūt vainīgas mātes poļu asinis? Viņa uz Latviju atbrauca 16 gadu vecumā. Tagad viņai jau 90. Viņa bija tā, kura man iemācīja būt patstāvīgai, pieņemt lēmumus. Un man piemīt arī labā skaudība — ja tu vari, es arī varu.
Vēl jau pa burbulim uzmet
— Ko jūs darījāt Rīgā?
— Pensijā aizgāju jau 50 gadu vecumā, jo strādāju veselībai kaitīgu darbu galvanizēšanā. Ik dienu saskare ar niķeli, cinku. ELAR — bijusī militārās elektronikas rūpnīca — bija moderna, ne tāda, kā rāda dokumentālajos kadros, kur sievietes gumijas zābakos, cimdos un priekšautos ņemas pa lielām vannām. Vasarā īsās kleitiņās, kurpītēs, sapucētas, safrizētas, smukas darījām darbu. Reizi mēnesī darbavietā bija “izklaide” — viss personāls šļūtenēm rokās mazgāja ražošanas telpas. Viens no mūsu produktiem bija reiz populārie automašīnu jumta bagāžnieki. Tolaik civilajām vajadzībām videomagnetonu vēl nebija, bet mēs jau ražojām to detaļas. Katrā rūpnīcā gatavoja kādu detaļu, nezinot, ko no tām rezultātā iegūst.
Mani plāni toreiz bija lieli — dzīvoklis jau bija iegādāts, gribēju izskolot meitu. Bija enerģija un spēks visam. Domāju — saņemšu pensiju, tad gan atpūtīšos, kopā ar meitu brauksim ekskursijās uz dienvidiem. Visam svītru pārvilka Latvijas atgūtā neatkarība.
— Pamanījāties arī iemācīties pīt?
— Jā, kaimiņiene, kura ierādīja pīšanas prasmi, vēlāk jokojot teica, ka esot gabalu maizes man uzdāvinājusi. Atzina arī, ka pinu labāk par viņu. Ja ko daru, daru perfekti. Citādi vispār klāt neķeros. Tagad “putras katls vēl kādu burbuli uzmet”, šo to padaru, lai prasme galīgi nezustu.
Brīnums no žagaru buntes
— Kā sākāt pīt?
— Bija man tolaik ap trīsdesmit. Dzīvoju mazā mazītiņā dzīvoklī Rīgā un iepazinos ar kaimiņienes vedeklu Irēnu. Krāslaviete, atnākusi uz Rīgu, strādāja kokvilnas vērptuvē un austuvē “Sarkanā tekstilniece”. Irēna nesatika ar vīramāti. Redzēju, ka bieži asaras acīs, meklēja kādu, ar ko izrunāties. Viņa bija kaislīga sēņotāja, es arī, un jau pussešos rītā kopā devāmies uz mežu. Irēna sāka apmeklēt pīšanas kursus. Sākumā abas braucām klūgas griezt. Vienu, otru reizi, līdz piedāvāja man arī sev sagriezt. Sagriezu. Vēlāk dzērām kafiju kopā, un viņa teica: tagad atstrādāsi — tīrīsi klūgas. Iedeva man nazīti. Kamēr pļāpājām, kaudze notīrīta. Sašķirojām klūgas pēc resnuma, un viņa sāka mācīt man pīt. Pirmie pinumi bija šķībi. Pirmais lielais darbs — grozs meitas kāzu pīrāgiem. Kad redzēju, ka no žagaru buntes kaut kas iznāk, pašai par paveikto bija pārsteigums. Labprāt gribētu pagasta pārvaldē ierīkotajā istabiņā pīšanu mācīt vietējiem. Bet kas te nāks, vai kādam tas vajadzīgs?
— Kas, jūsuprāt, ir grūtākais?
— Tā “utošanās” — tīrīšana! Trīs četras stundas to vien dari, kā tīri līdz nelabumam. Šī iemesla dēļ arī daudzi pārtrauc pīšanu. Bet man patīk. Pati urbju, zāģēju groziem pamatnes. Esmu gatava arī kādam iemācīt pīt, bet nelaime tā, ka neviens nevēlas iet pēc klūgām, tīrīt.
Kamēr vēl mācījos, visgrūtāk bija pinumu pabeigt. Atnāk mana skolotāja, izjauc darbu, ierāda, kā vajag, pajautā — vai skaidrs? Saku, ka skaidrs. Viņa aiziet, bet saprotu, ka nekas nav skaidrs. Nosvīdusi ņēmos. Vēlāk viņa man atveda grāmatu par pīšanu. Igauņu valodā. Es viņai saku: “Irēna, es vēl lāgā pīt nemāku, bet tu man grāmatu svešvalodā atved!” “Meklē tulku!” viņa atjokoja. Pēc zīmējumiem un fotogrāfijām iemācījos. Ar grāmatas palīdzību noslīpēju pīšanas māku. Vēlāk pinumus cepu kā pankūkas. No darba braucot, klūgas sagriezu Ziepniekkalnā. Mājās pietrūka roku, jo gan ar pinumiem gribējās nodarboties, gan ēdienu gatavot. Drīz vien kāda kaimiņiene sāka biežāk pie manis piestaigāt. Neizturēju, jautāju viņai, kāds iemesls? Viņa teica — iedod pamēģināt. Viņas pirmais secinājums — tas ir tik grūti! No malas izskatās, kā klavieres spēlētu. Vēl pāris cilvēkiem iemācīju pīt. Viena vēlāk sāka nodarboties ar dekoratīvajiem darbiem. Man sirdij tuvākas praktiskas lietas. Bija divu gadu periods, kad klūgas rokās negribēju vai nespēju ņemt. Kad ērce piesūcās, ilgu laiku nogulēju slimnīcā. Tad vēl citas veselības problēmas.
Klubiņš “Pie Vikas”
— Un kas šajā vaļaspriekā ir skaistākais?
— Dzīvoju Ziepniekkalnā, un jau tad pie manis vakaros nāca cilvēki. Kādēļ viņi bija iecienījuši manu sabiedrību? Teica, ka tieši pinumi, šī nodarbe veido draudzību. Tas kļuva par tādu kā klubiņu, pulcēšanās vietu, kad pārrunājām ikdienas notikumus.
— Kā nokļuvāt Bebros?
— Te daļēji esmu piespiedu kārtā. Rūpnīcu, kurā strādāju, slēdza, un no pensijas vien dzīvot pilnvērtīgi lielpilsētā nevarēja. Nācās meklēt citu iespēju, kā sabalansēt naudu ar vajadzībām. Sākumā bija dzīvesvieta Olainē, bet mazbērna dēļ, kuram vajadzēja veltīt daudz laika, pīšanu nācās nolikt malā. Nepietiekamo līdzekļu dēļ izlēmu meklēt citu dzīvesvietu. Ar māsu kopīgi izskatījām sludinājumus, apzvanījām vai visu Latviju. Izdevīgs variants šķita Bebros. Par pārdoto Olaines dzīvokli pietika naudas Bebru miteklim. Tā iznāk, ka piespiedu kārtā pēc brīvas gribas dzīves vidi nācās nomainīt.
Ar zēniem dalās
sliekām
— Esat arī kaislīga makšķerniece.
— Mans papus visu mūžu bija makšķernieks. Dzīvojām Jaunciemā, pie Ķīšezera. Iemācījos zivis tīrīt un pagatavot. Vasarā zivju, skābeņu un sēņu zupas vien ēdām. Vēlāk, kad jau dzīvoju Olainē, neko konkrēti nedomādama, veikalā nopirku pašu vienkāršāko makšķerēšanas komplektu — auklu, svinu, pludiņu un āķi. Gan jau noderēs — pie sevis noteicu. Iepazinos ar kādu sievieti, kuras dēls bija vienā vecumā ar manu mazdēlu. Viņa kādu vakaru atnāk pie manis un saka — ejam makšķerēt. Redz, noderēja! Nolauzām žagaru, piesējām auklu. Kopš tā laika “saslimu” ar makšķerēšanu no jauna. No pensijas nopirku kārtīgu makšķeri. Iepazinos ar tādu pašu bēdumāsu kā es, Martu, un viņa man atdeva savu veco makšķerēšanas spoli, iemācīja zivis ķert uz mušu kāpuriem. Sākumā tārpi bija pretīgi, bet padomāju — ja Marta ar tiem tiek galā, kāpēc es nevarētu? Veči upmalā par mani brīnījās. Uzskatīja: ja reiz viņu tuvumā “tusēju”, laikam gribu iedzert. Bet man tikai interesēja, kas un kā ķeras. Alkohola smaku nepanesu, kur nu vēl dzert.
Atbraucu te — ne radu, ne draugu, kā uz salas. Bet ieraudzīju dīķus. Ziema, puteņi, bet sapnī jau redzēju, kā es tajos ķeru lielas zivis. Sākumā gāju uz Ornīti — Ornicāna dīķi pie tehnikuma, lai tālāk no cilvēku acīm. Tur gan ļoti aizaudzis, cik zālēs iepinušos āķu atstāts. Bet te, centrā, kā uz pannas. Makšķerēšana palīdzēja iepazīties ar daudziem vietējiem. Tad apzinājos, ka, te dzīvojot, tomēr nepazudīšu. Tagad tuvākie paziņas, mani redzot, saka — re, kur mūsu rīdziniece nāk! Savu aktivitāšu dēļ tiku pie darba Bebru benzīntankā un nostrādāju tur ilgāk kā trīs gadus, līdz izdeva likumu, kas ierobežoja pensionāru darbu.
— Vai par to, ka makšķerējat, jākautrējas?
— Pietika jau ar to, ka sākumā, kad te ierados, pa grāvjiem meklēju klūgas. Varat iedomāties — tāda, apsnigusi, klūgu bunti padusē, ieveļas Bebru veikalā? Jau tad par mani brīnījās. No Iršiem kājām esmu nākusi, redzu — tik skaistas klūgas, taisni grozu rokturiem noderētu. Nevarēju paiet garām. Vēlāk, kad sāku makšķerēt, cilvēki nāca klāt un interesējās. Citi lūdza, lai arī viņiem kaut ko noķeru. Pilnu maisiņu iedevu, vai man žēl! Karūsas gan nav īpaši garšīgas, kaulainas, bet, ieliktas tomātu un etiķa marinādē, apceptas kopā ar sīpoliem, laurulapām un pipariem, ēdamas. Kad makšķerēju Aizkraukles pusē, pienāca trīs puikas, jautāja — kā iet ar copi? Vēlāk ar viņiem sliekām, āķiem un pludiņiem dalījāmies. Viņi arī ieteica zivis piebarot ar granulēto trušu barību. Super sajūta, ja arī jaunie tevi pieņem par savējo, nevis par kādu uzbāzīgu veceni.
