Vasara ir pašā plaukumā, un cilvēki rosās kā bites liepziedos, medu vācot. Ir grūts laiks, taču mēs ļoti vēlamies, lai ekonomiskā lejupslīde valstī beidzot apstātos. Lai Latvija sāktu atgūties no rūpēm par naudas aizņemšanos un parādu maksāšanu. Tomēr ne jau visiem klājas grūti, daudzi samierinās ar mazumiņu, nelamā valdību, bet cenšas veikt ko labu ne tikai sev, bet arī līdzcilvēkiem. Ar šādu rīcību sastopos gan strādādams juristu birojā, gan vadīdams Aizkraukles evaņģēliski luterisko draudzi, kura baznīcu ir saposusi kā līgavu pirms laulībām. Tomēr vēl daudz darāmā, lai dievnamu sakārtotu tādu, kāds tas bija pirms kara un kādu to novadnieks Andrejs Upīts aprakstījis savā romānā “Zaļā zeme”.
Prieks, ka tika apstiprināts viens no projektiem dievnama vēsturiskajai atjaunošanai. Mēs saņemsim atbalstu no Hipotēku bankas baznīcas interjera koka detaļu restaurācijai. Baznīcu sakārtosim kā kultūras objektu, likvidējot koka eroziju un restaurējot seno krāsojumu, altāri, altāra sētiņu, kanceli un veicot citus darbus.
Man laimējās dievnama atjaunošanā ieinteresēt restauratoru — vecmeistaru Staņislavu Astiču, kurš ir profesionāls sava aroda veicējs. Viņš strādājis daudzās Latgales senajās baznīcās un piedalījies arī Rundāles pils restaurācijā. Mūsu baznīcā virs altāra ir sens mūra gleznojums, kurā attēlots Jēzus Kristus ar eņģeļiem tumšu mākoņu vidū. Šo gleznojumu vajadzēs atjaunot, jo pēdējais lielākais remonts dievnamā veikts tikai 1926. gadā, bet pati mūra baznīca celta 1680. gadā.
Mana kalpošana saistīta ar vēsturiskās baznīcas atjaunošanu un izpēti. Kopā ar mani ir arī draudze, kurā ir daudz radošu un darbīgu kristiešu. Lai dievnamu restaurētu, vācu tā sendienu fotogrāfijas. Ja kādam no lasītājiem ir šādi attēli, lūgums tos man uzticēt, pēc izpētes tos ar pateicību atdošu īpašniekiem.
Patlaban tautas uzmanības centrā ir tā saucamā dižķibele. Ar Dieva palīdzību un ticību Viņam vairums cilvēku panikā nekrīt, taču nelaimīgu ir daudz. Mūsu draudzes
viens no topošajiem projektiem būs par diakonijas darbu — palīdzību trūcīgajiem, vecajiem un slimajiem cilvēkiem. Centīsimies viņus apmeklēt mājās, parūpēties par zālēm un veselības aprūpi.
Runājot par krīzi, domāju, ka tagad mums jāmaksā par savām kļūdām un pārmērībām. Mēs redzam materiālās sekas, nevis cēloņus. Paši vien esam vainīgi — padomāsim par latviešiem raksturīgo dzīvesveidu pēdējos desmit gados. Sabiedrības vairākumā valda lepnība un naudas kāre, cilvēki cīnās par naudu un varu. Vissliktākais, ka naudā sākam mērīt arī savstarpējās attiecības. Nu ir pārkāpts pārbaudījumu slieksnis — cilvēku lepnība, kas ir liels grēks, ņēmusi pārsvaru. Grābjam svešu naudu greznām villām, plakanajiem televizoriem, dārgām automašīnām… Daudzi uzskata, ka krīzi radījuši miljonāri ar apšaubāmām naudas mahinācijām. Man, juristam, vai ik dienu jāsaskaras ar naudas aizņēmējiem, kuri nevar to atdot, un aizdevējiem.
Mums jau laikus vajadzēja mācīties no bagātajām valstīm, piemēram, Norvēģijas. Tur neredzēsim tik lielas villas un pilis, kādas Latvijas bagātnieki “uzrāvuši” dažos gados Jūrmalā, Baltezerā, Skrīveros, Aizkrauklē un citviet. Norvēģi dzīvo pieticīgās koka mājās, brauc ar labām, nevis ekstravagantām mašīnām un dzīvo pārtikuši, kaut gan pagājušā gadsimta vidū Norvēģija bija ļoti nabadzīga valsts.
Domāju, ka arī valdību esam pelnījuši tādu, kāda tā ir. Tā atspoguļo mūs pašus. Patlaban valstī valdošais medicīnas un izglītības postīšanas bums, kā arī algu un pensiju samazināšanas neprāts ir kā devītais vilnis, kas var iznīcināt daudzu cilvēku dzīves. Valstij gan izglītība, gan medicīna ir jāuztur, taču pašlaik viss norisinās ačgārni. Speciālistiem, kuriem Latvijā vairs nav ko darīt, ir iespēja savu talantu attīstīt Eiropā. Taču, kas notiks Latvijā, ja arī strādājošie pensionāri pametīs darbu, bet jaunie par minimālo algu izdzīvot nevar. Rudenī skolās trūks nevis bērnu, bet skolotāju. Tomēr kļūdas “ražo” kļūdas. Kādā krievu mākslas filmā ārsts atzīst, ka viņa “kļūdas” atdusas kapsētā, bet skolotāju — staigā pa pasauli… Vai arī mūsu dzīve nav vienu kļūdu virkne? Ja tā nebūtu, mēs atcerētos, ka dzīvojam kapitālismā, nevis padomju laikā. Tagad mēs nedrīkstam iztikt tikai ar algu, jo pavisam negaidot pēkšņi varam zaudēt darbu un arī algu, no kuras vēl jāatmaksā kredīti. Beidzot arī latviešiem jāsaprot, kas īsti notiek pasaulē. Nevar tikai aizņemties, vajag arī uzkrājumus vai īpašumus, lai nebaltā dienā nepaliktu bez pēdējā krekla. Jābūt gatavam, ka vecumdienās būs jāiztiek pat bez pensijas un par veselības uzlabošanu jāmaksā pašam.
Mūsu valdība gadu gaitā “saražojusi” ļoti daudz likumu, taču tie, kā tagad redzam, nenodrošina mūsu valsts izdevumu segšanu. Trūkst galvenā — proporcionalitātes nodokļu apmērā — jo lielāks kapitāls, jo lielāks nodoklis. Tā vajadzētu būt. Taču tagad vienādus nodokļus maksā gan minimālo algu saņēmēji — vienkārši strādnieki, gan bagātnieki, kuriem arī oficiāli ir tikai alga, bet nodokļi neskar lielos īpašumus, akcijas, banku depozītus un dividendes.
Lai dzīvotu tā, ka naktīs varam mierīgi gulēt, jādzīvo saskaņā ar sirdsapziņu, ja tāda ir, un jāpievēršas kristīgajam dzīvesveidam. Par nākotni īpaši jādomā jauniešiem, kuriem jāizvēlas īstais dzīves ceļš un sirdij tuvs darbs, saskaņā ar Dieva dotajiem talantiem. Tad arī veiksies un nebūs jābaidās, ka var palikt bez graša kabatā. Zināšanas un godaprāts ir katra cilvēka likteņa veidotāji. Ja cilvēks ir garīgi stiprs, viņš pārvar materiālās grūtības un nepakrīt. Ja tomēr pakrīt, tad jāsaņemas, lai pieceltos un vairāk nekristu. Tas viss ir Dieva rokās, jo Viņš katram ir blakus, tikai mēs to bieži nesaprotam un par saviem grēkiem arī dārgi maksājam. Lai Dieva svētība jums visiem!
