Daudzi pieaugušie manās nodarbībās izrādījuši pārsteigumu: “Kā, vai tad klausīšanās un dzirdēšana nav viens un tas pats?”.
Daudzi pieaugušie manās nodarbībās izrādījuši pārsteigumu: “Kā, vai tad klausīšanās un dzirdēšana nav viens un tas pats?”. Lielais vairums maldīgi uzskata, ka klausīšanās ir pasīva, ļoti vienkārša darbība, kuru pārvalda jebkurš. Man nācies apliecināt, ka dzirdēšanas procesā cilvēks tikai dzird, bet neiedziļinās teiktā saturā. Vakaros vai no rīta mēs bieži vien ieslēdzam TV, dzirdam troksni, taču neuztveram diktora teiktā saturu. Klausīšanās no cilvēka prasa zināmu piepūli, jo tad mēs ieklausāmies un pievēršam uzmanību teiktā saturam, neiedziļināmies atsevišķu vārdu nozīmē, teiktā domā. Sapratne prasa nedalītu uzmanību, koncentrēšanos. Dzirdēšana ir patiesa sarunu biedra uzklausīšana, aktīva darbība, un tas nav viegli, jo prasa nemitīgu uzmanības koncentrēšanu, sekošanu teiktā saturam, līdzpārdzīvošanu, stāstītāja pamudināšanu un atbalstīšanu. Patieša klausīšanās nozīmē ne tikai dzirdēt, bet arī saprast, ko otrs saka.
Ja mūsu sarunas biedrs mūsos neklausās, tam var būt vairāki cēloņi. Viens no raksturīgākajiem — intereses zudums. Pavērojiet, kas notiek ar bērnu mācību stundā, kad skolotāja stāstītais viņu vairs nesaista — bērns sāk nodarboties ar blakuslietām — skatās pa logu, zīmē, sarunājas (tam gan var būt arī virkne citu iemeslu). Un kā strīdnieki uzvedas konfliktsituācijās! Cilvēki dzird tikai to, kas atbilst viņa interesēm un nedzird to, kas ir pretrunā viņa uzskatiem!
Par labu klausītāju var būt jebkurš, vajag izprast labas klausīšanās nozīmi. Šo prasmi var attīstīt un pilnveidot, svarīgi to arī pielietot darbībā.
