Sveiciens makšķernieku brālībai Jaunajā gadā un arī tiem līdzidzīvotājiem, kam bieži vien, dzirdot vārdu “bļitkošana”, šermuļi skrien pār kauliem!
Sveiciens makšķernieku brālībai Jaunajā gadā un arī tiem līdzidzīvotājiem, kam bieži vien, dzirdot vārdu “bļitkošana”, šermuļi skrien pār kauliem! Ar šo nodarbi saistītos ļautiņus daudzi “nemakšķernieki” uzskata pie nepieskaitāmiem. Lai nu tas paliek, bet mēs labāk parunāsim par copi.
Daudziem pirmais, daudziem ne
Domājot par rakstu, ienāca prātā doma par pirmo ledu, bet tad aprāvos, jo kāds gan te pirmais ledus, ja pats šogad uz tā esmu kāpis jau četras reizes.
Pateicoties uznākušajam salam, to tagad varēs darīt pilnīgi visi Latvijas zemledus makšķernieki, jo līdz šim kā kurzemnieki, tā zemgalieši jutās nedaudz apdalīti. Tas gan attiecas tikai uz tiem copmaņiem, kam vasaras makšķeres bija apnikušas, bet sals kā nenāca, tā nenāca. Tomēr katram Latvijas nostūrim savi labumi.
Es, piemēram, ļoti labprāt dzīvotu Ventas krastā un aizgūtnēm vilktu kā vietējās, tā no jūras iepeldējušās vimbas, jo manā pusē šādu zivju kopš Rīgas HES uzcelšanas vairs nav.
Nākas vien secināt, ka Latvija ir liela un varen plaša valsts. Vienā tās malā makšķernieki sēž pie vaļējiem ūdeņiem, savukārt pāris simtu kilometru tālāk — jau uz ledus.
Izvēle jāizdara iepriekš
Ļoti daudziem copmaņiem, kāpjot uz pirmā ledus, ir grūti izvēlēties — raustīt kādu bļitku vai tomēr mēģināt ar mormišku un motili. Ja vēl ņem vērā, ka diennakts gaišais laiks ziemā ir aptuveni 7 stundas, tiešām jau iepriekš jāizdara izvēle.
Pēc savas pieredzes varu teikt, ka visumā ar mormišku būs labāka cope, vairāk zivju, bet viņas būs sīkākas. Turklāt, lai tiktu pie kārtīga loma, zivis būs jāiebaro, un tas savukārt sadārdzinās copes priekus. Tad nu jāizvēlas, ko darīt.
Makšķerējot ar bļitku, ir iespēja aizbraukt mājās ar tukšu copes kasti, kas savukārt reti kad notiks, ja copēsiet ar mormišku. Laikam jau tāpēc es nepiederu “raustītājiem”, jo man tas šķiet mazāk rezultatīvs makšķerēšanas veids. Protams, te svarīga arī gatavošanās zemledus copes sacensībām, kas notiek ar mormišku.
Cope ar mormišku
Ikdienišķai copei izmantoju aptuveni 100 — 200 gramu motiļa. Veikalos tas šajā sezonā maksā aptuveni 4,50 — 10 latu. Tas ir daudz vai maz — par to jāspriež katram pašam, bet es uzskatu, ka bez iebarošanas nekas prātīgs nesanāk. Ja ūdenskrātuve ir pazīstama, tad, protams, vieglāk, ja ne, parasti darbošanās sākumā cenšos izurbt vismaz 15 āliņģu. Urbju noteikti kādā konkrētā zīmējumā. Parasti tas ir zigzaga formā vai aplī. Viss atkarīgs no tā, kur makšķerēju, jo ir liela atšķirība starp lielu un mazu upi.
Šogad pirmo reizi izmantoju ehalotu, ar kura palīdzību nevis nosaku zivju atrašanās vietu, bet gan, neurbjot caurumu, tikai noslaukot sniegu no ledus, redzu dziļumu. Ļoti laba mantiņa, esmu apmierināts. Arī daudz vietas neaizņem.
Kad visi āliņģi izurbti, dodos atpakaļ uz katru otro vai trešo, nedaudz iebarojot zivis. Turklāt, neskatoties uz dziļumu, to daru ar barotavas palīdzību. No augšas praktiski nebaroju. Tam ir viens iemesls — no augšas laists motilis, kamēr sasniedz gultni pusotra metra dziļumā, jau izveidos barības laukumu vismaz metra rādiusā. Man labāk patīk, ja zivtiņa nāk pie mana barības galda, kur tas ir nelielas motiļu kaudzītes izskatā. Tādā veidā neizkliedējam zivis, bet gan piepulcinām vietai, pa kuru dancinām mormišku ar “pieradinātu” motilīti.
Formai ir nozīme
Kad esmu iebarojis pēdējo vietu, nāku atpakaļ uz pirmo āliņģi. Pagājis labs brīdis, un parasti zivis apakšā jau nomierinājušās. Pie viena āliņģa nepavadu ilgāk par pāris minūtēm. Zinu, ka daudzi copmaņi pat tik ilgi nepaliek pie viena ledus cauruma. Nolaiž mormišku uz grunts, četri pieci pacēlieni un, ja copes nav, dodas tālāk. Ja tās nav sacensības, tomēr ieteiktu uzkavēties ilgāk. Gadījies caur pirmo plāno ledu novērot, kā asari ielenc kustināto mormišku un ziņkārīgi vairākas minūtes to vēro, līdz beigās kāds brašulis tomēr neiztur un pakampj ēsmu. Tātad ir vērts pagaidīt.
Runājot par konkrētas formas un krāsas mormiškām, kaut ko īpaši izcelt diez vai būtu jēga. Ikdienas makšķerēšanā ņemu līdzi vismaz 15 mazmakšķerīšu, kas aprīkotas ar dažādām mormiškām. Makšķerēšanai ezerā svarā neviena no tām nepārsniedz 0,35 gramus. Uzskatu — jo mazāks “murmulītis”, jo labāk. Galvenais — dabūt ēsmu līdz gruntij. Populārākās formas būtu pilieni un bumbiņas, bet tas ir mans subjektīvs vērtējums, lai gan saskan arī ar daudzu citu makšķernieku domām. Mana iecienītā formiņa ir piliens ar nošķeltu augšējo daļu. Labi darbojas visur un vienmēr.
Nevajag baidīties no tievām auklām
Krāsas ziņā vislabākie panākumi gūti ar kapariņu. Man galīgi neko neizsaka blāvi sudrabotā nokrāsa, kas drīzāk “velk” uz tādu kā matētu baltumu.
Ļoti liela nozīme ir auklas diametram. Praktiski 0,10 mm resnuma auklu izmanto tikai brekšu vai, ja ir, lielo asaru copei. 0,06 — 0,08 mm pilnīgi pietiekami, lai no dzelmes izceltu arī puskilogramīgu pličuku. Protams, nedaudz pie šāda svara un auklas resnuma jāpiedomā, spolītes bremzītei jābūt perfekti noregulētai. Atceros pagājušā gada decembra copi uz viena no Piebalgas ezeriņiem, kur mazo sarkanīgo “kristāla” bumbiņu paķēra kilogramīga līdaka. Aukliņas resnums — 0,08 mm. Testā uz auklas iesaiņojuma rakstīta izturība — 0,8 kilogrami. Tā kā mormiška bija ļoti stingri ieķērusies zaļsvārces lūpu ārpusē pašā priekšā, zivs zobi auklai klāt netika, un pēc pāris minūtēm līdacēns bija uz ledus. Nevajag baidīties no tievām auklām, jāmēģina pie tām pierast.
Visiem — ne asakas, un atcerieties, ka ledus vēl ir ļoti viltīgs! Īpaši tad, ja pa starpu vēl snidzis sniegs.
