Rudenīgi dzeltenās lapas kļavu vēl zaļajā rotā, rudens tumšās novakares vēsta Dzejas dienu tuvumu. Dzejas dienas Latvijā sāka atzīmēt 1965. gada septembrī, dižā dzejnieka Raiņa 100. jubilejā, un laika gaitā tie kļuva par ikgadējiem dzejas svētkiem. Visā Latvijā līdz 17. septembrim notiks ap 30 dažādu Dzejas dienu pasākumu.
Festivāla moto šogad ir “Dzeja, nepadodies!”. Šogad Dzejas dienu iesākumā — 8. septembrī — atvēra Eduarda Aivara dzejas krājumu “Sakvojāžs”. Īpaša novitāte ir krājuma otrā daļa “Dzejoļi ar gariem virsrakstiem”, kur ik dzejolis ir kā īsa un pat negaidīta atbalss virsrakstam.
Rīt Rīgā notiks tradicionālais “Ceļojums ar dzejniekiem”. Sarīkojumā “Atvērt nevar aizvērt”, kas notiks 15. septembrī, izvērtēs aizvadītā gada radošo veikumu. “Klasisks dzejas vakars” būs veltīts jaunajiem dzejniekiem. Tiek piedāvāta arī novatoriskā programma ar pasākumiem, kas notiks pirmo reizi. Rīgā Dzejas dienas noslēgsies 17. septembrī ar dzejnieku diskotēku.
Arī mūsu pusē notiek dažādi pasākumi. Jaunjelgavas novada Secē Dzejas dienu ieskaņai veltīts sarīkojums bija vakar. Tur viesojās Kokneses novada dzejniece Ārija Āre. Rīt Kurmenes pagasta tautas namā būs Dzejas dienu sarīkojums, veltīts dzejnieka Knuta Skujenieka 75. dzimšanas dienai. Piedalīsies gan pats dzejnieks, gan mūziķis Uldis Fridrihsons. Tikšanās ar publicistu un žurnālistu Daini Īvānu 19. septembrī paredzēta Pļaviņu novada Vietalvas pagastā, pie Ausekļa ozola.
Līga Patmalniece
Gina Viegliņa
Mazs bērniņš atnācis
Mazs bērniņš atnācis,
Viņš pielijis ar pienu,
Tik mīļu, gaidītu
Es nezinu nevienu.
Ir eņģelītis
Saules apspīdēts,
Es domāju, ka
Tikai viņš ir svēts.
Kad bērniņš smaida,
Prieka as’ras līst,
Kad uzliek rociņu,
Pat rētas ātrāk dzīst.
Ak, mazo eņģelīt,
Lai Dieviņš stāv tev klāt!
Kā gribētos
No ļauna pasargāt.
Un bērniņš smaida,
Pielijis ar pienu,
Tik mīļu, gaišu
Nezinu nevienu.
Jānis Astra
***
Kāpēc ir bail?
Tu taču lūkojies spogulī,
TV kastē kā apmāts skaties.
Un pats nemanot noguli
Saulrietus, saullēktus —
Visu, kas īsts un patiess.
Bet man ir bail dzīvi nodzīvot
Aklam un kurlam, un mēmam.
Dzīvot ir — tapt redzīgam.
Dzīvot ar saullēktu vēnās
Sarmīte Rode
***
Ik rītu ar lūgšanu sākt
Un debesīs, debesīs vērties.
Ticēt — ir atpakaļ jāatnāk
Ik mirklim, kas mīlestībā iesēts.
Ik rītu atvērt durvis gaismai,
Pa baltu staru dienai līdzi doties
Un sajust — šis ceļš ir vienīgais,
Pa kuru ejot var debesis aizsniegt.
***
Katru dienu es eju pretī
Labajam, kas ar mani notiks.
Sabirst manī kā rudens klētī
Starp zvirgzdiem atrastas zvaigznes.
Un es zinu, — ne brīdis nav velts
Tai ceļā, kas man zem kājām.
Akmenī, kas bēdai pāri velts,
Varavīksnes krāsās uzzied mans gājums.
Jānis Lazda
Solījums sapnim
Es atnākšu pie tevis sapnī
Un palikšu kā labākais
Pēc tiem, kas nākot neatnāca,
Un tiem, kas esot nebija.
Es noskūpstīšu tevi sapnī
Kā bite ziedam skūpstu sniedz,
Kā Līgo naktīs papardīti,
Kas apinīti nenoliedz.
Es nosargāšu tevi sapnī
Kā saulriets ausmai atmiņu.
Kā viedā alā burtās makstis
Mēness gaismas asmeņus.
Es atnākšu un nepārkļūšu
Par to, kas visu paņem sev.
Es atnākšu un neklusēšu,
Ka tikai tu un tikai tev.
Astra Kārkliņa
Žēl, ka likās labi
Man žēl, ja likās — bija labi.
Un laikam žēl, ka beidzies viss.
Man gribētos, lai tev tas arī
Kā žēlums būtu palicis.
Man žēl par brīžiem, kuru nav,
Par vakariem un gaišiem rītiem,
Par laimi, kuras pietrūkst man,
Par mīļiem vārdiem nesacītiem.
Man žēl par ceļu, kurš ir iets
Un nesaprasts, kur gājām mēs.
Žēl domu, kuras laistas projām,
Ko vējos tagad nenotvert.
Man žēl par liekām dusmām,
Par to, ka teicām — tā būs mums.
Man žēl, ka tagad melnas ogles,
Kur kādreiz dega ugunskurs.
Man žēl — ir viss, ko varu sacīt.
Vai vari tu man piebilst vēl?
Man gribētos, lai tavās acīs
Kaut greizsirdības liesma kvēl!
Man žēl, ja likās — bija labi,
Varbūt ir žēl, ka beidzies viss.
Tik gribētos, lai tev tas arī
Kā žēlums būtu palicis.
Inese Zinovska
Nav vārdu.
Nav.
Ir tikai vārdu saknes.
Es tajās iekampjos un neatlaižos,
Un alkstu atrast brīdi,
kad izdomāja dzimt tas vārds,
kas nava vārds, bet grib būt tāds,
un sakne vārdu nelaiž vaļā,
un velk, un tur, un kliedz, un liedz,
Bet aiziet vārds.
Un aiziet savu ceļu.
Un viena sieviete var atkal pasmaidīt.
Roberts Ludboržs
Dzīvot ar sirdsdegsmi
Var kaut ko izmest,
Var kaut ko aizmirst,
Vispirms tomēr jāmācās
Graudus no pelavām šķirt.
Ir jāzina, ko iemest grabažu sārtā,
Kam lidot ļaut augšup, lai mirdz.
To izdarīt nedrīkst tikai ar prātu,
Ir jāsauc palīgā sirds!
Ārija Āre
Doloresa
***
no maziem, sīkiem, pelēcīgiem burtiem
salikt lielo mīlestības gleznu,
no maziem, sīkiem ikdienības darbiem
salikt lielo mīlestības gleznu,
no mazām sāpēm, priekiem lieliem
salikt lielo mīlestības gleznu,
no nopūtām un smaidiem, klusiem glāstiem
salikt lielo mīlestības gleznu,
no spožām zvaigznēm un balto mākoņu grēdām
salikt lielo mīlestības gleznu,
no mātes glāsta, no tēva stāsta,
no vecmāmuļas mīļās, tālās balss —
no tā visa
un no kaut kā vēl mazliet —
no tā visa salikt
lielo mīlestības gleznu.
