Māris Millers, kurš saimnieko Zalves pagasta zemnieku saimniecībā “Billes”, šopavasar iestādīja aptuveni divus hektārus saldo ķiršu.
Māris Millers, kurš saimnieko Zalves pagasta zemnieku saimniecībā “Billes”, šopavasar iestādīja aptuveni divus hektārus saldo ķiršu. Dārzs domāts nevis ogu audzēšanai, bet gan kā kultūra koksnes iegūšanai. Aizkraukles rajonā tāds neparasts “mežs” ir pirmais.
Ideju “pasviež” draugs
Ideja par saldo ķiršu audzēšanu koksnei radās pavisam neparasti. Kāds Māra draugs no ķirškoka gribēja izgatavot kamīna apmali. Kad uzzināja, cik tas maksā un ka tas ir viens no dārgākajiem kokmateriāliem, iesaucās — jāaudzē ķirši! Māris nodomāja — kāpēc ne un ķērās pie ilga un, kā vēlāk izrādījās, sarežģīta projekta īstenošanas. Šobrīd tas materializējies profesionāli ierīkotā aptuveni divus hektārus lielā plantācijā.
Ierīko plantāciju
Zemnieku saimniecības “Billes” pamatnodarbošanās ir mežizstrāde. Māris kopā ar palīgiem cērt kokus savā mežā, kā arī pērk cirsmas. Koku cirtējiem mežs arī jāatjauno, tāpēc saprašana par kociņu stādīšanu jau bija. Tomēr ķiršu dārza veidošana būtiski atšķiras no koku stādīšanas mežā.
Pirms dārza ierīkošanas Māris visu rūpīgi pētīja un plānoja, līdz atrada sadarbības partnerus ārzemēs. Tādēļ tagad skatam paveras patiesi glīti iekopta, Eiropas ķiršu audzēšanas standartiem atbilstoša plantācija — koki sastādīti taisnās rindās, rindstarpas klāj zālājs, dārzs iežogots, lai pasargātu no grauzējiem un meža zvēriem.
Ved no ārzemēm
Māris Millers stāsta:
— Parasti saldie ķirši neiztur Latvijas ziemas, tādēļ ilgi meklēju salizturīgākās šķirnes. Ar draugu, ārzemju partneru un meža zinātnes institūta “Silava” speciālistu palīdzību beidzot tādas atradu Vācijā un Dānijā.
Kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju šogad 1. maijā priecājās par mastā uzvilktajiem zili zvaigžņotajiem karogiem, mēs sākām stādīt ķiršus. 1700 stādu iedēstīju jau pērn rudenī sagatavotajā dārzā, pārējos 400 — dobē topošās stādaudzētavas vietā.
Līdz augustam stādi pastiepušies krietna vīra augumā. Šobrīd pļauju zālīti starp kokiem, aprušinu stādījumus, darbiem dārzā iegādājos nelielu traktoriņu.
Pagaidām eksperiments
Zalvēnietis iesākto darbu pagaidām sauc par eksperimentu. Latvijā tā ir jauna, neizplatīta un arī neizpētīta lieta. Sadarbībā ar institūta “Silava” speciālistiem Māris vēros, kā kociņi aug, vai nav par biežu sastādīti, kas tos visvairāk apdraud. Sākta arī ķirškoka kā kokmateriāla izpēte, lai noteiktu, kā labāk to apstrādāt. Šobrīd precīzi atbildēt uz šiem jautājumiem Latvijā vēl nevar neviens.
Pats galvenais, lai kociņi iztur savu pirmo Latvijas ziemu, tikai tad varēs apgalvot, ka Eiropas salizturīgākā šķirne ir piemērota arī mūsu apstākļiem. Vienu salu gan tie jau pārcietuši. Šopavasar lielajās salnās nosala oši un ozoli, bet tikko iestādītie “ārzemnieki” izturēja, tāpēc nākotnē Māris raugās optimistiski.
Par peļņu domās nākotnē
Dārza ierīkošanai tērēti gan kredītlīdzekļi, gan pašu ietaupījumi. Tāpēc saimniekam jādomā, kā naudu atpelnīt. Sākumā ķiršu dārzu droši vien uzturēs otra saimniecības nozare. Par koku ciršanu koksnei varēs domāt aptuveni pēc divdesmit gadiem. Varbūt tieši tāpēc ķiršu dārzi kā meža kultūra Latvijā nav izplatīti, jo nevar gūt ātru un vieglu peļņu, lai gan, ieguldot ķiršos tagad, peļņa nākotnē garantēta. Ķiršu koksne ir pieprasīta visā pasaulē.
Taču Māris paredz, ka stādāmmateriālu citiem audzētājiem varēs piedāvāt jau krietni ātrāk. Viņš cer, ka stādiem varētu būt pieprasījums. Līdz šim Latvijā kvalitatīvus un sertificētus saldo ķiršu stādus tieši kā meža kultūru neviens nepiedāvāja.
Ogas visiem, kauliņi saimniekam
Tādēļ Māris, aicinot palīgā mārketinga speciālistus, jau sācis laikus gatavoties stādāmmateriāla ražošanai. Viņš izdomājis dārza nosaukumu, preču zīmi “PRUNUS AVIUM” (tulkojumā no latīņu valodas — “saldais ķirsis”), kura apliecinās pārdodamo stādu kvalitāti. Norādes izvietos un karogu mastā uzvilks nākampavasar.
Jautāju Millera kungam, kas notiks ar ogām, jo divus hektārus lielajā dārzā labas ražas gadā varēs novākt ne vienu vien kilogramu. Tā kā ķiršus pavairo ar kauliņiem, ogas uz tirgu diez vai vedīs. Māris saka: “Varētu ļaut ogas ēst kaut visiem Zalves iedzīvotājiem, taču ar vienu noteikumu — kauliņus lai atdod man.
