Beidzot tas ir noticis. Pēc ilgas slimošanas nu jau bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir padevies, atkāpies no amata un vietu devis, kā pats saka, “reformu idejas turpinātājam”, Reformu partijas pārstāvim, par sevi deviņus gadus jaunākajam Vjačeslavam Dombrovskim. Vai ministru maiņā vainojama slimība vai spēku izsīkums, cīnoties ar lielo reformas neatbalstošo pretspēku?
Visticamāk, abi. Tam, ka reformas ir vajadzīgas, izglītībā jo īpaši, pierādījumu ir tik daudz, kaut vai absurdā situācija, ka augstskolas absolvents praktiski ir nespējīgs sākt patstāvīgas darba gaitas. To nesen kādā intervijā apliecināja studente, sakot, ka studentu darbība beidzas, aizverot augstskolas durvis. Arī citi pazīstami studenti ir atzinuši, ka pašreizējā izglītības sistēma ir neizprotama, smagnēja un galu galā uz mācību iestādes peļņas gūšanu orientēta. Tik daudzas no esošajām studiju programmām patiesībā ir domātas tikai studentu atsēdēšanai un viņu vecāku maciņu tukšošanai. Šī iemesla dēļ tie, kuri var atļauties bērnus izglītot ārzemēs, to arī dara. Vēl skolotāju algu jautājums, mācību procesa izvērtēšana vispārizglītojošajās skolās un citas idejas, iespējams, kādu laiku, varbūt uz visiem laikiem, paliks neatrisinātas. Kad Ķīļa kungs nāca klajā ar savām idejām un piedalījās televīzijas diskusijās, viņš savā Twitter kontā ar segvārdu
@cantab3 saņēma tik daudz emocionālu uzmundrinājumu, ka bija pārliecība — viss izdosies. Žēl, bet nu šī pārliecība ir zudusi. Jo vairāk tāpēc, ka bijušais ministrs ir bezpartijiskais, līdz ar to mazāk atkarīgs no partijas vadlīnijām. To, vai jaunais ministrs no Reformu partijas būs reformu turpinātājs, Ķīļa kungs vērtē ar 70 procentiem. Šaubas ir jau sākumā. Par laimi, arī Dombrovskis nr. 2 ir augstskolas pasniedzējs, studējis ārzemēs, tāpēc, cerams, zinot problēmu “virtuvi”, nepadosies “padomdevējiem”.
To, cik grūti un dažkārt pat neiespējami ir iet pret straumi, šajā gadījumā nostāties pret lielo pārmaiņu pretinieku pūli, rāda arī piemērs no pašmāju dzīves. Kad iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās vienā otrā novada domē par deputātiem ievēlēja jaunus, ne līdzšinējos, cilvēkus, līdz ar to citādi strādātgribošus, viņiem drīz vien nācās savu izvēli nožēlot. “Spārnus aplauza” pirmajās domes sēdēs, un rezultātā, līdzīgi kā tagad reformatoram Ķīlim, nācās padoties. Viņš gan teic, ka no politiskās skatuves nenoies un tagad viņa rokas (mēli) nesaistīs amats, ka gatavs aci pret aci kādu nosaukt pat par idiotu. Bet ko gan dos šāda atklātība? Likumus tā negrozīs.
