Ja lielais karstums šogad negatīvi ietekmējis kartupeļu ražu, to gan nevar teikt par sēnēm. Šis tiešām ir sēņu gads, un sēņotāji vēl arvien dalās ar saviem guvumiem sociālajos tīklos. Vietalviešu Kūlīšu ģimene ir naski sēņotāji, un arī šoreiz, kā katru sēņu gadu, šo dabas velšu savākts daudz. Taču šajā laikā pārsteigumu sagādāja raženi saaugušās aitupiepes. Tautā tās sauc par vēršpurniem, aitenēm un olsēnēm. Iespējams, tāpēc, ka izvārītas tās ir dzeltenā krāsā. “Iepriekšējos gados reti pa kādai tās uzgājām, šogad pielasījām veselu spaini,” saka Sarmīte Kūlīte.
Vācot aitupiepi, sēņotāji bieži vien pat nenojauš, ka tā ir piepe. Kā vēsta internetā atrodamā informācija, parastā aitupiepe ir nobirās vai sūnās augoša salīdzinoši mīkstas konsistences piepe gandrīz baltā krāsā. Biežāk sastopama egļu mežos, daudz retāk — priežu mežos, gandrīz vienmēr grupās (reizēm — rindās gar meža ceļiem). Plaisājot, deformējoties un saplūstot kopā, augļķermeņi mēdz izveidot neregulāras formas saaugumus. Aug no jūlija līdz oktobrim. Diezgan bieži sastopama. Ēdama, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, kamēr augļķermeņi vēl ir jauni, vēlāk vairs nav garšīga. Laba kaltētā veidā.
