Izsenis Ziemassvētkos no mājas uz māju staigā ķekatnieki. Šī tradīcija saglabājusies arī Neretas pagastā.
Izsenis Ziemassvētkos no mājas uz māju staigā ķekatnieki. Šī tradīcija saglabājusies arī Neretas pagastā. Ķekatās jeb budēļos iet lielākoties bērni. Īpaši aktīvi to dara Neretas vidusskolas 6.a klases audzēkņi.
Drosmīgākās — meitenes
Čaklākās budēļos gājējas ir meitenes — Līga Vasariņa, Elza Apeināne un Aiga Turoka. Šogad viņām pievienojušies arī zēni — Ivo Priede, Rinalds Šimēns un Didzis Lodziņš.
Iet budēļos bērnus pamudinājušas televīzijā redzētās Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas, grāmatās lasītais un skolā dzirdētais.
— Iet ķekatās ir ļoti interesanti, — saka bērni. — Vispirms jādomā, kādu masku izvēlēties, kā to izgatavot. Jāpadomā arī, ko darīt, kad saimnieki mums atvēruši durvis — jātrokšņo, jādzied. Kad esam izstaigājuši māju, vienmēr saņemam cienastu. Visbiežāk cepumus, konfektes, mandarīnus. Parasti ejam pie pazīstamiem cilvēkiem. Ja viņi mūs nepazīst, prieks jo lielāks. Ja māja zināma, nav jābaidās, ka no tumša stūra var izskriet dusmīgs suns. Uz tālākām vietām vecāki mūs aizved ar automašīnu. Esam bijuši pat Neretas mežniecībā, kas ir desmit kilometru attālumā no pagasta centra. Pieaugušie no maskām nebaidās, mazākie bērni gan cenšas noslēpties.
Modernas maskas
Bērnu maskas atšķiras no tradicionālajām folklorā minētajām. Tās ir mūsdienīgas un daudz vieglāk izgatavojamas. Piemēram, lai pārtaptu par specvienības kaujinieku, jāuzvelk tikai tumšs svīteris, galvā jāliek melna cepure ar izgrieztiem caurumiem un plecā jāuzkar koka automāts. Puikām to paveikt tīrais nieks. Ja gribas pārtapt jautrā omulīgā vīrelī, jānopūlas daudz vairāk. Zem vējjakas nākas paslēpt spilvenu, bet platajās biksēs iestūķēt porolona gabalus. Meitenes biežāk pārtop par fejām vai čigānietēm.
Traucē vējš un lietus
Mazie budēlīši žēlojas vien par laiku. Vējš, sniega maz, vakaros ļoti tumšs un grūti redzēt ceļu. Tomēr prieks par jautro ķekatu gājienu nerimst.
Nāk ar troksni
Latvieši masku gājienos devušies no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem. Izplatītākie masku gājienu nosaukumi ir ķekatas (pārsvarā Kurzemē), budēļi (Zemgalē), kaladnieki (Latgalē), čigāni (Latgalē, Vidzemē). Gājēji staigāja no mājas uz māju trokšņodami, dziedādami raksturīgas dziesmas ar īpašiem piedziedājumiem. Ja masku gājienā nebija neviena muzikanta, iztika ar sadzīves priekšmetiem — pannām, katliem, veļasdēļiem, govju zvaniem. Galvenais bija radīt pēc iespējas lielāku troksni.
Izdara skādi
Nonākuši kādā sētā, ķekatnieki ar dziesmu prasījās istabā. Ja nelaida, tad drīkstēja kādu nelielu skādi padarīt. Galvenais, namam, kurā neielaida ķekatniekus, netika ķekatu nestā svētība, veselība, auglība. Tāpēc visi prātīgi ļaudis aicināja budēļus istabā. Atnācējiem vienmēr bija barvedis — budēļu tēvainis, ķekatu tēvs, čigāns. Viņš ņēmās pārbaudīt istabas tīrību, saimes zināšanas un čaklumu. Domu apmaiņa notika gan runājoties, gan apdziedot.
Dod svētību
Ja bija kādas zvēru maskas, tad tiem bija jārāda, ko māk darīt, bieži vien dancojot. Saimes ļaudis iepēra žagariem — tas deva svētību, veselību, auglību. Budēļu māte un čigānietes mēdza zīlēt, pareģot nākotni. Reizēm ķekatas arī kādu nieku “nozaga” — noslēpa, lai saimniekiem būtu ko pameklēt. Saimniekiem savukārt bija ķekatiņas jāpabaro, jāpadzirda, vēl kulē kaut kas jāieliek. Tomēr vispirms jāpārbauda, ko čigāni māk, jāapprasās, kādus ceļus staigājuši, jāmēģina saprast, kas zem kuras maskas noslēpies. Savukārt budēļiem bija jācenšas palikt nepazītiem. Lai nepazītu pēc balss, mutē lika kādu priekšmetu, reizēm no rāceņa izgrieza zobus.
Populārākie tēli
Populārākās ķekatu maskas bija, kad puisis pārģērbās par meitu, savukārt meita par puisi, arī čigāns, žīds, ubags, zaldāts. No dzīvniekiem — lācis, kaza, zirgs, dzērve, buks, stārķis, govs. No priekšmetiem — siena kaudze, labības kūlis, siets, slota, grozs. Pārdabiskās radības — Nāve, Velns, Dievs, Laima, dzīvais mironis, spoki, garā sieva, mazais vīriņš, ragana.
