Mareks Vaišļa dzimis Jaunjelgavā, tagad dzīvo Rīgā, bet savā dzimtajā pilsētā vecākus apciemot ierodas bieži. Viņš ir jauns, aktīvs un pozitīvi noskaņots cilvēks, kuram ir daudz dažādu vaļasprieku. Galvenais ir sportošana un visādu ar zirnekļiem saistītu suvenīru krāšana. Tā kā esam pazīstami daudzus gadus, iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Skrien, slēpo, brauc un nirstVārds, uzvārds: Mareks Vaišļa.Dzimšanas laiks un vieta: 1975. gada 3. oktobris, Aizkraukle.Izglītība: vidējā speciālā Dzīvesvieta: Rīga, Ķekava, Jaunjelgava.Nodarbošanās: Valsts augu aizsardzības dienesta saimniecības daļas vadītājs.Ģimene: precējies, meita Marta (9 gadi), suns un kaķis.Vaļasprieks: autosports, skriešana, slēpošana, daivings, kolekcionē visu, kas saistīts ar zirnekļiem.Horoskopa zīme: Svari.
Sportot sāk tikai tehnikumā— Jaunjelgava ir tava dzimtā pilsēta?— Te esmu dzimis un audzis. Te beidzu pamatskolu, pēc tam devos mācīties uz Daugavpils rajona Bebrenes tehnikumu. Tur apguvu veternārfeldšera profesiju. Tad dzīves ceļi veda uz Jelgavu, uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Tur pamācījos divus gadus un sapratu, ka vēlos darīt kaut ko citu. Pārcēlos uz Rīgu un iestājos Sporta akadēmijā. — Savu turpmāko dzīvi saistīji ar Rīgu?— Tā iznāca. Sāku strādāt. Piedzima meitiņa Marta. Līdz ar to mācībām neiznāca tik daudz laika, un kādu brīdi studijas nācās pamest, vairāk pievērsties ģimenei un darbam. Tā joprojām pa Rīgu arī “sitos”. — Kad radās interese par sportu?— Dīvaini, bet, mācoties Jaunjelgavā, nebūt nebiju labākais sportists, es pat krosu normāli noskriet nevarēju. Pēdējās pamatskolas klasēs sāku nodarboties ar brīvo cīņu un sambo, braucu uz Aizkraukli trenēties. Nopietnāk viss sākās Bebrenes tehnikumā, tur es iestājos sporta klubā. Bija ļoti labs treneris, kurš prata ieinteresēt, man arī pievienojās labs draugs, un sports mani patiešām aizvien vairāk aizrāva. Sāku nodarboties ar vieglatlētiku, ziemā slēpojām. Arī treneris novērtēja mūsu ieguldīto darbu. Tā četrus gadus katru dienu aktīvi sportojām. Toreiz vēl notika dažādas skolu spartakiādes un vasaras sporta nometnes. Tas deva iespēju apceļot visu Latviju. — Arī godalgotas vietas izdevās iegūt?— Tehnikumu reģionālajās spartakiādēs veicās diezgan labi, īpaši slēpošanā. Slēpo pie Uzvaras pieminekļa— Akadēmijā arī sportoji?— Tur gan nekādā sporta klubā neiesaistījos. Vairāk sportoju, lai sevi uzturētu labā fiziskā formā. Skriešana un braukšana ar velosipēdu bija mana ikdiena. Ziemā Rīgā, pie Uzvaras pieminekļa izveido distanču slēpošanas trases, tur mani teju katru dienu var sastapt. Vasarā ar velosipēdu braucu Biķerniekos vai skrienu Mežaparkā. — Ko tev dod šī ikdienas sportošana?— Izturību, veselīgāku dzīvesveidu. Esmu iemācījies pareizi elpot, sabalansēt ēdienkarti. Tas viss summējas un dod fizisku un emocionālu pašpietiekamību. Ja vēlies sportā kaut ko sasniegt, jāpastrādā. Šogad piedalījos “Nordea” maratonā, iepriekš — Tautas skrējienā. Lai arī nebija godalgotu vietu, tomēr apziņa, ka spēj noskriet tos kilometrus, dod pozitīvas emocijas, un arī pārliecību par saviem spēkiem. Tagad arī māsu sportā esmu “ievilcis”. Apmet kūleni un atsitās ābelē— Zinu, ka vēl viena aizraušanās tev ir tehniskie sportaveidi.— Tas ir viens no maniem vaļaspriekiem. Sāku pirms gada, un tagad mēs jau dodamies nopietnās trasēs. Braucam ar otro golfu, mašīna ir sagatavota, kā nākas. Pirmos ātrumposmus izturējām, bet trešajā, kurā bija daudz tramplīnu nebijām ierakstījuši precīzus datus, tādēļ apmetām pāris kūleņu un tad atsitāmies pret ābeli. Ar līdzjutēju palīdzību mašīnu izdevās dabūt “uz pekām”, bet bija bojāta stūres iekārta, un ar to šis rallijs arī beidzās. Bet izbaudīt īsta rallija “garšu” izdevās. Tas bija pirmais brauciens ar jauno mašīnu, iepriekšējā dienā bijām veikuši tehnisko apskati. — Kādas ir sajūtas, kūleņojot pa trasi?— Ne īpaši patīkamas. Tā kā dziesmā — stabs, stabs, stabs, žogs, žogs, žogs un tad koks. Tikai mums bija — zeme, debesis, zeme un koks. Bet galvenais, ka pašiem viss kārtībā. Pārējais ir sīkums, bleķi ir un paliek tikai bleķi. Tos var salabot. — Rallija mašīnu taisāt paši?— Lielākoties, jā. Protams, specifiskās lietas, motoru regulēt un citas nianses palīdz sagatavot speciālists. Bet visa skrūvēšana un salikšana ir pašu darbs. Autosports ir nopietns sportaveids, kam nopietni jāgatavojas, vajadzīga gan fiziskā izturība, gan zināšanas, gan uzņēmība un neatlaidība. Vedēji sagādā pārsteigumi— Kāzās tev arī bija kāds ekstremāls pasākums — Mūsu kāzu foto bija pat kādā žurnālā. Tā arī bija pirmā reize, kad es pa īstam sēdēju rallija mašīnā. Toreiz mums vedēji bija sagatavojuši pārsteigumu. Pa trases ātrumposmu ar savu rallija mašīnu mūs, maigi izsakoties, “pavizināja” viens no pazīstamākajiem un nopelniem bagātākajiem autobraucējiem Latvijā Jānis Vorobjovs. Vidējais braukšanas ātrums pa grants ceļu bija virs 200 kilometru stundā. Tad arī iepazināmies ar Jāni, un tagad viņš ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem bieži konsultējamies dažādos ar ralliju saistītos jautājumos. Motocikls — darījumu braucamais— Ar motociklu arī brauc?— Patīk man tā tehnika. Kaut gan mocis man ir vairāk darījumu transportlīdzeklis, jo Rīgā sastrēgumstundās ar to vajadzīgajā vietā var nokļūt daudz ātrāk. Darba pienākumi bieži prasa būt daudzās vietās un tikties ar cilvēkiem, tas palīdz nekavēt norunātās tikšanās. Aci pret aci ar haizivi— Zinu, ka aizraujies ar daivingu jeb niršanu. Kā tas sākās?— Viss sākās ar to, ka plānojām kāzu ceļojumu uz Taizemi, oficiāli apprecējos tikai pirms diviem gadiem. Un viens no piedāvājumiem bija klātienē apskatīt okeāna iemītniekus. Lai to darītu, bija vajadzīgas zināšanas, tāpēc pirms brauciena abi ar sievu Rīgā mācījāmies kursos, un atkal jāsaka — iepatikās. Diemžēl Latvijā nav vietu, kur nopietni nodarboties ar daivingu, jo atklātajās ūdenstilpēs redzēt tikpat kā neko nevar. Atliek vienīgi baseins. Var braukt uz Lietuvu, kur niršanai ir speciāli izveidots ezers. Tur var apskatīt nogrimušu jahtu un to izložņāt. Izveidota zemūdens virtuve ar traukiem. Tā ir iespēja atslēgties no visa, jo, pirmkārt, ne ar vienu tu nevari parunāt, pat ja gribi, otrkārt, esot pusstundu zem ūdens, kur spiediens ir cits, sajūtas ir unikālas. — Tad panirt izdevās tikai Taizemē? — Tas, ko Taizemes ūdeņos bija iespējams redzēt, ir neaprakstāmi. Fantastiskas izjūtas. Varējām pat haizivi apskatīt. Tur viss ir domāts tūristiem, viņi ar to pelna naudu un ne mazu.Iespējams, traucē dižķibele— Kas mums Latvijā liedz to darīt?— Nirt nebūtu vienkārši, jo vajadzīgs tīrs ūdens, piemeram, Daugava tam noteikti neder. Bet aktīvajai atpūtai mums ir visas iespējas. Kaut vai tepat Jaunjelgavā — kas mums liedz izveidot, teiksim, velotrasi? Lai to izdarītu, nemaz tik lieli izdevumi nav vajadzīgi, vajag tikai uzņēmību. Vai mazo bagiju trasi, kur varētu vizināties ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Arī orientēšanās sacensības mēs te varam rīkot, apkārt mežs, skaista daba, visas iespējas. Jaunjelgava ģeogrāfiski ir izdevīgā vietā, gandrīz Latvijas centrā, tā sacīt, vajag tikai rakt! Varbūt pašreizējā situācijā daudzus biedē dižķibele, man iepaticies šis jaunvārds, bet tā pāries, un tad mums ir visas iespējas. Kaut gan krīzes apstākļos parasti rodas daudz jaunu un labu ideju. Cerams, ka šo situāciju kāds izmantos un Jaunjelgavā izveidos kādu sportisko aktivitāšu centru. Man pašam patīk atbraukt, ieelpot svaigu gaisu un atpūsties, paskriet mežā vai ar velosipēdu parullēt pa mazajiem lauku ceļiem.Zirnekļu kolekcionārs— Tu kolekcionē visu, kas saistīts ar zirnekļiem. Kāpēc tieši zirnekļi?— Man zirnekļi ļoti nepatīk, nevarētu teikt, ka no viņiem baidos, vienkārši izraisa nepatīkamas sajūtas. Iespējams, tieši tāpēc arī sāku kolekcionēt visu, kas ar šiem kustoņiem saistīts. Nevaru pateikt, cik priekšmetu ir kolekcijā, tie nav izvietoti vienviet. Bet kolekcijā ir viss, sākot no T krekliem, piekariņiem līdz plīša mantiņām. Esmu pasūtījis arī gleznu ar zirnekļiem. — Kā ģimene vērtē tavas aktivitātes?— Visnotaļ atbalsta. P. S. Ja šodien būs labs laiks, Mareks dosies uz Jelgavu, kur pirmo reizi lēks ar izpletni no 4000 metru augstuma.
