“Agrāk neko nedrīkstēja stāstīt, tagad jau varu runāt, ko gribu, un esmu ļoti atklāts,” nosaka Kazimirs Žogots no Klintaines pagasta, kad norunāju ar viņu interviju. Vēlāk uzzinu gan to, ka Kazimirs dzimis vislatviskākajā Latvijas pagastā, ir kolhoza “Sarkanā zvaigzne” 19. priekšsēdētājs un arī viens no vecākajiem vīriem Klintainē. Vecums gan viņam nav šķērslis, lai 90 gadu vecumā brauktu ar auto un traktoru, aprūpētu bišu saimes vai izravētu dārzu.
Kad jautāju ceļu, Kazimirs Žogots, kuram šodien ir 90. dzimšanas diena, stāsta un skaidro, bet tad nosaka: “Ielieciet navigācijā “Lejas Āriņus”, tā tak ceļu parādīs!”
“Lejas Āriņu” pagalmā jubilārs mani sagaida možs un smaidīgs. Koku paēnā saklāts kafijas galdiņš, un Kazimirs aicina iedzert glāzi šampanieša. Bezalkoholiskā. Viņš saprotot, ka pie stūres jau citu nevar, pats nupat esot no Aizkraukles atbraucis. “Tur, bankā, ieraugot manu vadītāja apliecību, brīnījās, ka aizvien pats braucu ar mašīnu,” nosaka viņš. “Arī traktoru pa reizei vēl stūrēju.”
Neaizvietojams kadrs
Kazimirs dzimis vislatviskākajā Latvijas pagastā — Nautrēnos Rēzeknes pusē. Savulaik tur ilgus gadus neesot bijis neviena krievu tautības iedzīvotāja.
Kā viņš nokļuvis Rīteros? “Vecākiem bija saimniecība, kurā apsaimniekoja 22 hektārus zemes, bija bišu saimes,” stāsta Kazimirs Žogots. “Sākumā mācījos Nautrēnu vidusskolā, to nepabeidzu, jo ienāca prātā doma, ka gribu kļūt par biškopi. Iestājos Vecbebru biškopības tehnikumā. To pabeidzot, gribēju stāties akadēmijā, bet uz augstskolu drīkstēja startēt tikai viens no kursa, un es tas nebiju. Tolaik absolventiem diplomus neizsniedza, bet trīs gadus vajadzēja nostrādāt, kur norīkoja darbā. Mani atstāja turpat tehnikumā par pasniedzēju. Nodomāju: iešu armijā un no šī darba izmukšu. Aizbraucu uz kara komisariātu, tur man uz nullīti nodzina matus, paņēma dokumentus. Tehnikumā izklāstīju savus plānus, bet direktore, kurai paziņa strādāja kara komisariātā, tikai pasmīnēja. Vēlāk uzzināju, ka mani kā “neaizvietojamu kadru” armijā neņems. Septembrī gāju klasē kā profesors — ar pliku galvu.”
Kolhoza 19. priekšsēdētājs
Pēc noteiktajiem trijiem gadiem Kazimirs no darba aizgāja un iestājās akadēmijā Rīgā, lai kļūtu par agronomu. Tur mācījās divus gadus klātienē, bet studijas pabeidza neklātienē, tad norīkots par agronomu toreizējā Pļaviņu rajonā. Rīteru ciemā bija kolhozs “Sarkanā zvaigzne”, kur sākumā Kazimirs bija agronoms, tad viņu ievēlēja par priekšsēdētāju. “Esmu šī kolhoza 19. priekšsēdētājs,” nosaka viņš. “Biju bezpartijiskais, un šajā amatā tādus parasti nelika. Toreizējais pārvaldes priekšnieks Ungurs teica: “Pastrādā līdz rudenim, tad kolhozs apvienosies ar “Selgu” un būsi brīvs!”
Viņš atminas, ka 1962. gadā, kad sācis strādāt par kolhoza priekšsēdētāju, bijis tik mitrs rudens, ka ražu gandrīz nevarēja novākt. Taču galā tikuši, kolhozniekiem pat paaugstinājuši darba samaksu, un pēc trijiem gadiem enerģiskais priekšnieks atkal ievēlēts amatā. “Tā nostrādāju desmit gadu, cilvēki bija apmierināti,” stāsta Kazimirs. “Pat izcīnījām Vissavienības ceļojošo sarkano karogu, ko deva tikai labākajiem.”
Apbalvojumi par darbu ir fakts, ka strādāts labi. Rādot Darba sarkanā karoga un Goda zīmes ordeņa grāmatiņu, Kazimirs atminas, ka par saimniecības sasniegumiem viņš saņēmis prēmiju — 559 rubļus. Savukārt es secinu, ka atmiņa viņam laba, jo gadskaitļus un faktus viņš sauc kā no grāmatas. “Par atmiņu tiešām nesūdzos,” nosmej vīrs.
Partijai iet ar līkumu
Kad jautāju, kā viņam savā mūžā izdevies izvairīties no iestāšanās partijā, Kazimirs paskaidro: “Mans tēvs, kurš bija izgājis Pirmo pasaules karu, pirms miršanas teicis, lai dēls nevienā partijā nestājas! Pie šī principa visu mūžu esmu turējies. Kad biju kolhoza priekšsēdētājs, daudzi mani centās pierunāt, bet tāpat nestājos partijā. Man tā arī pateica: tevi paturam tikai zināšanu dēļ! Ne tikai šīs pārliecības, bet arī tādēļ, ka manai sievai divi brāļi dzīvoja Amerikā, tiku izsekots. Man “piestiprināja” cilvēku, kurš divus mēnešus dzīvoja manā mājā. Taču kolhozā darbi gāja labi, neviens manā darbā nejaucās.”
Pēc desmit gadiem Kazimirs atkal kļuva par agronomu, strādāja par priekšnieka vietnieku ražošanā. “Esmu iesūnojis zemē un no zemes darbiem un savām mājām nekad prom neiešu,” saka viņš. “Arī tagad man viss ir — dārziņi mazi, bet tur izaug nepieciešamais. Galda bietes jau krūzes lielumā!”
“Lejas Āriņos” Kazimirs savulaik ieprecējās — šajās mājās dzimusi un izaugusi viņa sieva Ausma. Līdzās kalnā esot viņa otras mājas “Lielāriņi”, kuros jau daudzus gadus dzīvo īrnieki. Kazimirs tagad savās mājās saimnieko viens, kundze raugās no mākoņa maliņas…
Viņam ir dēls Andis. Viņu ģimene adoptējusi vēl mazu puisēnu. “Tagad man ir mazdēls un mazmeita, divi mazmazbērni,” saka Kazimirs. Andis dzīvo Ogrē, mazbērni — Ikšķilē, bet visi ir bieži viesi Rīteros.
“Retais jau tik garu mūžu nodzīvo,” saka jubilārs. “Tagad esmu viens no vecākajiem vīriešiem Klintaines pagastā, dāmas gan te var atrast par mani vecākas.”
Laiks putniņos lūkoties
Vai viņam ir sava recepte ilgam mūžam? “Smēķējis neesmu nekad, un man ir savs ikrīta rituāls — vingroju, nomazgājos aukstā ūdenī un norīvēju muguru ar mitru dvieli. Pēc tam izdzeru glāzīti — 18 gramu — Rīgas melnā balzama. Daktere man jautāja: kāpēc tieši tāds mērs? Jo puslitru nopērku un izrēķinu, cik dienās esmu izdzēris, tad sanāk tieši 18 gramu dienā,” smejas Kazimirs.
Ā, tātad pie ārsta jāiet gan — nosaku. Kazimirs piekrīt: “Jā, man abām acīm bija operācija — vienai pirms deviņiem gadiem, otrai — pagājušajā gadā. Daktere tad ierosināja: reizē vajag arī noslīdējušo acu plakstiņu operēt. Uzzināju, cik tas maksā, un atbildēju: “Dakterīt, man tā smukuma ir diezgan, man tikai redzēt vajag!” Sadakterēja mani gandrīz par velti.”
Jā, un viņš esot pie paaugstināta asinsspiediena ticis, kad pirms dažiem gadiem mežā pa astoņām stundām dienā zāģējis malku. Pastāstījis to ārstam, un tas rokas vien noplātījis: “Jums savos gados jāsēž un jāskatās, kā kociņi aug, kā putniņi dzied — tas ir jūsu darbs. Ne iet mežā un strādāt kā jaunībā! “Bet es tāpat strādāju!” nosaka Kazimirs. Pats viņš tiek galā gan ar bišu saimēm, gan appļauj zālienu, apkopj dīķmalu, ravē dārzu. “Kas tur ko netikt!” nosmej vīrs.
Ejam vēl viņa dārzu un bietes “krūzītes lielumā” aplūkot. Un siltumnīcu, kurā sārtojas ‘Vērša sirds’, dobi ar sārti baltajiem flokšiem, kluso un sakopto dīķmalu. Vēl Kazimirs atklāj, ka viņa dienas plānos ietilpst trīs kilometru gara pastaiga. Katru dienu. Un vienalga, vai ārā līst vai snieg, šī aktivitāte netiek izlaista. Savukārt katru sestdienu ir pirts diena. ◆
