Sākoties Atmodai Latvijā, sākās kolhozu likvidēšana. Šis nepārdomātais process nodarīja lielu neatgriezenisku ļaunumu Latvijas lauksaimniecībai, īpaši lauku cilvēkiem.
Sākoties Atmodai Latvijā, sākās kolhozu likvidēšana. Šis nepārdomātais process nodarīja lielu neatgriezenisku ļaunumu Latvijas lauksaimniecībai, īpaši lauku cilvēkiem.
Kolhozus likvidēja nepārdomāti, ļoti neilgā laikā. Pajas par kolhoza īpašumu — mašīnām, agregātiem, lopiem — sadalīja tā, kā bija izdevīgāk tiem, kuriem toreiz bija teikšana.
Saprātīgākie vadītāji centās mantu saglabāt un veidot jauna tipa lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumu. Spilgts piemērs tam ir kooperatīvā saimniecība “Daugava”, kuru izveidoja kolhoza “Sērene” vietā. Latvijā ir tikai dažas tādas kooperatīvās saimniecības, kuras ražībā ievērojami pārsniegušas bijušos kolhozus. Bet tādas taču varēja būt katrā rajonā.
Maz ir to, kuri atguva senču īpašumus vai mantojuši spēja tos apstrādāt un izmantot. Cilvēkiem nebija kapitāla saimniecības veidošanai. Nebija ne darba, ne lopu, ne mašīnu, ne agregātu. Zeme palika atmatā, aizauga krūmiem un nezālēm.
Protams, ir zemnieki, kuri izveidojuši savas saimniecības, taču paveikuši to ar lielām grūtībām. Jāņem vērā arī tas, ka laukos pēc kolhozu likvidēšanas palika daudz cilvēku ar samaitātu dzīves uztveri. Kolhozu laikā lopkopējus, laukstrādniekus, traktoristus katru dienu izrīkoja darbu vadītājs, brigadieris, dispečers. Šie cilvēki, pēkšņi palikuši bez darba, vairs nemācēja par sevi parūpēties. Tie, kuri varētu un gribētu strādāt, nevar to darīt, jo viņiem nav sākuma kapitāla. Nav zemes, darbarīku, mašīnu un līdzekļu. Ar ko sākt? Valsts nepalīdz, un arī bankas aizdevumu nedod, jo nav ko ieķīlāt.
Uzmundrinošs un reizē arī nekaunīgs izklausījās Ministru prezidenta Einara Repšes Jaungada aicinājums doties uz laukiem.
Gatavojamies stāties ES un pievienoties NATO. Tas ir loģiski, paši par to nobalsojām. Nemitīgi runājam arī par reģionālo reformu, jaunu novadu veidošanu. Doma par šīm trijām lietām kopā atgādina kāzas un vienlaikus piespiedu dzemdības, kurās dienasgaismu ieraudzītu daudz kroplu bērnu.
Iestāties ES mēs varētu, ja būtu kaut cik stabila rūpniecība, citas tautsaimniecības nozares, ja lauksaimnieciskā ražošana varētu elementāri nodrošināt laukos dzīvojošo materiālās vajadzības. Kladzināt, ka mums ir milzīgi sasniegumi ekonomikā, ir naivi. Tas ir tāpat kā jūsmot par to, ka tantiņai pērn bija viena kaziņa, bet šogad divas.
Nenoliedzami, ES prasības vides sakoptībā, darba likumdošanā, mazo un vidējo uzņēmēju atbalstīšanā ir nesalīdzināmi augstākās nekā pie mums. Taču nekas prātīgs nav dzirdēts, kādu atbalstu sniegsim bezdarbniekiem pilsētās un laukos. Ko darīs lauku inteliģence: skolotāji, veterinārārsti, zootehniķi, agronomi, kultūras darbinieki, kuri palikuši bez darba, tikpat kā zaudējuši savu inteliģences statusu? Nav tādas programmas un nav arī manāms, vai kāds par to domā.
“Jaunajam laikam” ir palicis pavisam maz laika. Mums visiem gribētos, lai beidzot šis jaunais laiks realizētu dzīvē savus labi domātos saukļus.
Vēl par reģionālo reformu.
Par to spriests visās līdzšinējās valdībās, un arī tagadējā par to diskutē. Cik gan miljonu iztērēts šim nolūkam, ja visu saskaitītu kopā? Taču beigās arī 102 novadi varētu būt “kropls bērns”, kuru vēl nezin cik reižu operēs. Pašreizējā brīdī vissaprātīgākais ir Einara Repšes priekšlikums par 33 novadiem. Pēc tam, kad piecus gadus padzīvosim ES, nonāksim pie pareizā risinājuma.
Zinaidis Plūme Jaunjelgavā
