“Staburaga” redakcijā satriekta un sašutusi vērsās Natālija Beļankina no Kokneses — kafejnīcai “Solo” par 30 cilvēku ēdināšanu meitas kāzās viņa samaksājusi 390 latu jeb 13 latu par katru cilvēku, taču piedzīvojusi lielu kaunu, jo jau ap pulksten 23 galdi bijuši tukši. Ēdiens bijis garšīgs, taču par maz.
Apgalvo, ka ēdiena pietiks
“Meitas kāzām sameklējām skaistas telpas Aizkrauklē, viesu namā “Valteri”. Tā īpašniekam jautājām, varbūt viņš varētu ieteikt kādu labu ēdināšanas uzņēmumu. Kā variantu viņš ieteica kafejnīcu “Solo”,” stāsta Natālija Beļankina. “Jau laikus ar kafejnīcas “Solo” īpašnieci Ināru Čeiču pārrunājām ēdienkarti, teicām, ka galdiem jābūt bagātīgi klātiem — cik vajadzēs, tik arī maksāsim, jo lielākā daļa viesu alkoholu nelieto, tātad daudz ēdīs. Pasūtījām vairāku veidu salātus, silto ēdienu — kartupeļus, sautētus kāpostus, gaļu. Ināra Čeiča apgalvoja, ka ēdiena pietiks, līdz šim visi esot bijuši apmierināti. No viņas teiktā sapratām, ka galda klājums būs ļoti labs, visi būs paēduši, un mēs uz to paļāvāmies. Cena — 13 latu par cilvēku — šķita atbilstoša. Par 30 viesu ēdināšanu iepriekš samaksājām 390 latu. Alkoholiskos un bezalkoholiskos dzērienus pirkām paši. Taču jau ap pulksten 21 galdi bija patukši. Laikā, kad sākās mičošana, galdi bija pavisam tukši, viesiem vairs nebija, ko ēst, tāpēc mēs izjutām lielu kaunu. Kūkas un gaļas plati bijām pasūtījuši “Meduslācī”, labi, ka bija vismaz tas.
Soļanka plastmasas šķīvjos
Grieķu salāti bija sliktas kvalitātes, mums likās, ka tie bija gatavoti no Ķīnas salātu atgriezumiem — no tā, kas paliek pāri, tur bija salātu un paprikas “astes”.
Nākamajam rītam bijām pasūtījuši soļanku, bet to pasniedza plastmasas šķīvjos ar plastmasas karotēm, kas nav kāzām piemēroti trauki. Cerējām, ka brokastīm būs palikuši gaļas ēdieni, salāti no iepriekšējās dienas, taču nekā nebija, tikai zupa un maize.
Ināra Čeiča vēlāk mums pārmeta, ka galdi nav bijuši pareizi izvietoti, tāpēc ēdiena izskatījies maz, un tā esot pietrūcis tādēļ, ka esam pabarojuši arī fotogrāfu, filmētāju un muzikantu. Bet mums no 30 visiem ieradās 28, turklāt viesu vidū bija arī bērni un veci cilvēki, kuri ēd daudz mazāk nekā pārējie, bet jaunais pāris un mēs, vecāki, bijām nodarbināti ar domām par kāzu norisi, lai viss labi izdotos, tāpēc mums ēšana nebija ne prātā.
Ierodas džinsos
un sporta jakā
Viesi mums norādīja, ka viena oficiante ir ļoti nepiemērotā apģērbā — džinsos un sporta jakā. Otra bija ģērbusies pienācīgāk — baltā krekliņā un melnās biksēs. Viesi bija pārsteigti par oficiantes izturēšanos. Vienai kundzei bija lieka dakšiņa, bet pietrūka šķīvja, un viesmīle strupi atbildēja — kā tad tā, tad jums šķīvja pietrūkst, tad dakšiņu par daudz! Pret viesiem ir jāizturas pieklājīgi un laipni, nevis jākomentē situācija.
Kāzas bija jautras, vedēji bija padomājuši par interesantu, piesātinātu programmu, taču kauns par ēdiena trūkumu mums bija ļoti liels. Domājam, ka par šādu summu taču varēja nodrošināt bagātīgu galdu.
Atprasa pusi
naudas
Čeku mums neiedeva. Viesu namā “Valteri” gan viss bija citādi — noslēdzām līgumu, mums izsniedza čeku. Pēc kāzām Inārai Čeičai prasījām, lai mums atdod vismaz pusi naudas, taču viņa sacīja, ka neko neatdošot. Ja viņa būtu vismaz atvainojusies, ka tā iznāca, mēs piedotu, saprastu. Arī redakcijā nevērstos. Tomēr nolēmām ar publikācijas palīdzību brīdināt citus cilvēkus — arī viņi var tāpat iekrist un piedzīvot lielu kaunu. Esam dzirdējušas, ka “Solo” galdus klāj, vadoties pēc tā, cik sabiedrībā ietekmīgs cilvēks pakalpojumu pasūta, tā teikt, “pa blatu”. Līdz šim nekad ne par vienu neesam sūdzējušās, arī tādā situācijā nonācām pirmo reizi un jūtamies ļoti nelāgi.”
Kā mājās pie vakariņu galda
Fotogrāfe Vija Linka: “Jau ap pulksten 23 galdi bija patukši. Lielākā daļa ēdiena tika apēsta vakariņās ap pulksten 19. Vēlāk uz galdiem vēl bija rupjmaize, saldais ēdiens, rasols, salāti — kā mājās pie vakariņu galda. Kāzas bija lustīgas, bet domāju, ka par 13 latiem cilvēkam varēja nodrošināt daudz bagātīgāku mielastu. Viena oficiante bija džinsos un sporta jakā — vajadzēja padomāt par pienācīgāku apģērbu, jo tās tomēr ir kāzas, visi citi bija ģērbušies svinībām atbilstoši.”
Filmētājs Aivars Paeglis — Katajs: “Es biju aizņemts ar filmēšanu un galdam nepievērsu tik lielu uzmanību. Nesaprotu, kāpēc tāda brēka par trūcīgu mielastu, jo ap mičošanas laiku vēl bija salāti, saldais ēdiens stikla traukos vēl nebija apēsts, man šķita, ka visi ir paēduši, ja jau to neēd. Pēc pusnakts jaunā sieva cienāja ar torti. Man ir palikušas prātā vienas kāzas, kurās patiešām nebija, ko ēst, bet par šīm kāzām man tāds iespaids neradās.”
Apgāžas laša
šķīvis
Sarmīte Ķipēna, kāzu viešņa: “Ēdieni bija garšīgi, tomēr galds bija trūcīgs, neadekvāts cenai, nejutāmies labi paēduši. Pie mūsu galda katram iznāca tikai viens no gaļas veidiem, lai gan bija paredzēti trīs. Biju pārsteigta, kad uzzināju — par cilvēku jāmaksā 13 latu. Radās arī neveiklas situācijas — uz apgāztas glāzes bija uzlikts spoguļstikla šķīvis ar laša gabaliņiem. Izskatījās skaisti, taču, kad pirmais cilvēks dūra ar dakšiņu, šķīvis apgāzās, jo nebija līdzsvara, un kāzu viesis jutās ļoti neērti. Klājot galdu, par to ir jāpadomā. Tad jau labāk lasi likt uz parasta šķīvja. Nevienās kāzās neesmu arī redzējusi, ka apkalpojošais personāls virtuves apģērbā dodas pie viesiem.”
Septiņos gados
nevienas pretenzijas
SIA “Solo-AI” īpašniece Ināra Čeiča uzskata, ka pārmetumi ir nepamatoti un galda klājums nebūt nav bijis trūcīgs. “Pēc kāzām es saņēmu īsziņas savā telefonā, lai atvainojos, man prasīja atdot pusi naudas, citādi iešot sūdzēties uz “Staburagu”. Tas jau izskatījās pēc šantāžas. Katram ir tiesības avīzei paust savu viedokli. Es atvainotos, ja būtu, par ko, taču mēs visu izdarījām pēc labākās sirdsapziņas,” viņa saka. “Jau septiņus gadus klājam galdus kāzām un citām svinībām, tomēr vēl nekad pretenziju nav bijis. Mani jau brīdināja, ka šī kundze ir kašķīga, varbūt pēc kāzām kašķēties un izvirzīt pretenzijas ir veids, kā atgūt naudu? Siltajam ēdienam gatavojām četrus gaļas veidus, un katram kāzu viesim bija paredzēti trīs. Vienam cilvēkam rēķinājām apmēram 200 gramu vārītu kartupeļu. Karbonādes gabaliņš svēra 80 gramu, kotlete, rulete un ribiņa — 60 gramu katra. Katram bija paredzēts 150 gramu sautētu kāpostu. Galdā bija arī salāti. Rēķinām, ka cilvēks vienā vakarā nevar apēst vairāk par puskilogramu ēdiena. Pārmetumi par to, ka grieķu salāti bija gatavoti no atgriezumiem, ir nevietā — es speciāli pasūtīju ledus salātus, kurus negriež ar nazi, pavāre tos plucina ar rokām, Ķīnas salātus viņa neizmantoja. No paprikas pavāre salātiem izgrieza trīsstūrīšus. Visas sastāvdaļas bija svaigas, atvestas tajā dienā.
Izdzer visu
kafiju
Mēs aizvedām savu kafijas automātu, tajā bija pusotrs kilograms pupiņu, lai gan, rēķinot vienai krūzītei septiņus gramus, būtu jāpietiek ar puskilogramu — pa divām tasītēm katram viesim. Viesi izdzēra visu kafiju! Saldajam ēdienam esam nopirkuši stikla traukus ar kājiņu, lai izskatītos grezni, bet arī tie nepatika. Saldā ēdiena noformējumam speciāli sameklēju piparmētras, bet jaunajam pārim uz galda nokaisījām rožu lapiņas. Otrā rītā aizvedu pat daudz vairāk soļankas.
Viesus apkalpoja tikai viena mūsu oficiante, svinīgi saģērbusies, bet es un pavāre strādājām virtuvē, pie viesiem negājām, mums bija jakas ar “Solo” logo. Pie kāzu rīkotājiem izgāju tikai vienu reizi, kad pulksten 22 devos projām, pajautājot, vai vēl kas ir vajadzīgs, viņi bija apmierināti un vairs neko nepasūtīja, taču pēc kāzām sāka izvirzīt pretenzijas.
“Šajā biznesā blatu nav”
Mēs uz viesu namu braucām vairākas reizes, nogādājot tur visu vajadzīgo, pēc tam traukus savācām. Arī otrajā dienā braucām. Neviens jau nepadomā par to, ka mēs nodrošinām traukus, kuri laiku pa laikam jāatjauno, jo svinībās parasti kaut kas saplīst. To īre kāzu rīkotājiem būtu dārga. Salvetes vien maksā septiņus latus. Ir jāmazgā galdauti, un arī tas maksā. Bērēs cilvēki pie galdiem pavada divas, trīs stundas, līdz ar to ēdiens maksā lētāk — piecus, sešus latus vienam cilvēkam, bet kāzās šis laiks ir ilgāks. Mums ir izdevumi par degvielu, elektrību, apkuri, kafejnīcas telpu nomu, jāmaksā visi nodokļi, jāmaksā arī par viesu apkalpošanu. No 13 latiem ēdiens izmaksāja apmēram deviņus latus, pārējais ir citi nosauktie izdevumi. Ja mums naudu iedod viesu namā, mēs čeku noformējam kafejnīcā, un to varam uzrādīt arī redakcijai. Kundze mums čeku neprasīja, bet mēs to varam izsniegt. Ēdināšanas biznesā blatu nav, mēs visiem galdus klājam vienādi. Arī šoreiz centāmies, bet mums pat paldies nepateica. Ja būtu to zinājušas, no galdu klāšanas būtu atteikušās. Katram ir savs priekšstats par to, kā jāklāj galdi, kādam jābūt noformējumam, cik daudz laika un darba tas viss prasa, un šajā gadījumā mūsu uzskati un priekšstati atšķiras. Bet šādi konflikti dod vērtīgu pieredzi, kas būtu jāmaina, lai strādātu labāk.”
***
Konfliktu vērojot no malas, šķiet, ka abām pusēm pietrūka komunikācijas un savstarpējas sapratnes — kāzu mielasta pasūtītāji nepajautāja, cik svērs kotletes un citi gaļas ēdieni, cik gramu rēķināts vienam cilvēkam, kāds būs noformējums, kas cik maksā, savukārt “Solo” vadītāja to nepastāstīja. No šī konflikta var mācīties abas puses — sava atbildība ir gan pasūtītājam, gan izpildītājam. Vienīgi žēl, ka “jāmācās” pēc tik nozīmīga notikuma. ◆
