— Ko tad nu mēs! Mēs, maza tautiņa, kā lielie spēlē, tā mums jādanco! — šāda gaudu dziesma ne reizi dzirdēta, un aiz tās kā vairoga viegli paslēpt savu mīkstčaulību, slinkumu, zemo pašnovērtējumu.
— Ko tad nu mēs! Mēs, maza tautiņa, kā lielie spēlē, tā mums jādanco! — šāda gaudu dziesma ne reizi dzirdēta, un aiz tās kā vairoga viegli paslēpt savu mīkstčaulību, slinkumu, zemo pašnovērtējumu. Īpaši tagad, kad esam Eiropas Savienībā. Tiesa, ir reizes, kad esam bezspēcīgi pret vienu vai otru, mūsuprāt, muļķīgu prasību, bet ne vienmēr protam izmantot izdevīgus piedāvājumus.
Nesen Eiropas Komisija piešķīra 9,1 miljonu eiro Eiropas Savienībā ražoto pārtikas produktu popularizēšanai citos pasaules reģionos. Šāds atbalsts no Briseles preču reklamēšanai bijis arī citus gadus. No jaunajām dalībvalstīm atbalstu saņēmusi Grieķija (3,3 miljonus) un Kipra (1,4 miljonus) vīnu popularizēšanai un Polija 0,8 miljonus) gaļas produkcijas popularizēšanai.
Šo atbalstu izmantot nekautrējas arī lielās un bagātās valstis — piemēram, holandieši un vācieši. Holandes ziedu reklāmai atvēlētie 140 tūkstoši latu droši vien to audzētāju makus nu papildinās par vairākiem miljoniem.
Latviešiem acīmredzot šāda Eiropas palīdzība neinteresē jeb arī moka kautrības slimība kaut ko lūgt savā labā. Vai tad nu tā ir, ka mums nav ko reklamēt.
Vajadzētu pamācīties no Čehijas. Tā pavisam nesen paziņojusi, ja ES satelītu navigācijas sistēmas “Galileo” galvenā mītne nebūs Prāgā, tad čehi ignorēs citus variantus. To pašu vēlās arī Anglijas pilsēta Kārdifa un Slovēnija pilsēta Ļubļana, kaut tajās nav īpašu tehnoloģiju centru.
Daudzas dalībvalstis aktīvi cīnās, lai viena vai otra ES struktūras mītne izvietotos viņu valstī. Tas nav tikai prestiža jautājums, bet ir arī papildus ienākumu avots no eirokrātiem. To ielāgojuši arī mūsu kaimiņi lietuvieši. Viņi panākuši, ka Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts būs Lietuvā. Uz to pretendēja arī Slovēnija un Slovākija.
Kad mēs atbrīvosimies no kautrības važām?
