Katrs, kurš kaut reizi dzīvē ir riskējis un devies uz “aklo” randiņu, atceras neziņu un satraukumu par gaidāmo tikšanos.
Katrs, kurš kaut reizi dzīvē ir riskējis un devies uz “aklo” randiņu, atceras neziņu un satraukumu par gaidāmo tikšanos. Iespējams, tas, kā randiņš norisinās, ir atkarīgs no abu cilvēku nodomiem. Vai tā būs vienīgā tikšanās reize, izveidosies draudzīgas vai pat intīmas attiecības — tas ir noteicošais.
Jauni cilvēki visbiežāk uz “aklajiem” randiņiem dodas pēc sarakstes internetā. Vidējās un vecākās paaudzes cilvēki iepazīstas arī ar laikrakstu starpniecību, atsaucoties iepazīšanās sludinājumiem. Protams, katrs par sevi stāsta tikai labo. Turklāt nereti arī savu ārējo izskatu pamanās “izpušķot” tik ļoti, ka satiekoties otrs cilvēks viņu nemaz nepazīst. Tādās reizēs, ierodoties uz tikšanos, “aklā” randiņa sākumā caur smadzenēm izskrien viena vienīga doma: “Ak, Dievs, kaut tas nebūtu viņš!”.
Šāds tāds neder
Inese (vārds mainīts) ir simpātiska, enerģiska četrdesmit gadu veca sieviete, un viņa piekrita pastāstīt par savu pirmo un laikam arī pēdējo “aklo” randiņu. Viņa nav zaudējusi cerību satikt otro pusīti arī pēc divām neveiksmīgām laulībām.
Pirms dažiem gadiem Inesi ar trim maziem bērniem pameta otrais vīrs. Tagad viņa viena audzina bērnus, uztur saimniecību un strādā algotu darbu. Dzīvojot lauku mājā ar plašu saimniecību, Inese arvien vairāk domā par to, ka spēcīgs vīrieša plecs lieti noderētu. Tikai kur lai atrod tādu, kurš vēlētos dzīvot ar viņu un audzināt viņas bērnus, turklāt strādāt lielā saimniecībā? Uz vietējiem vīriešiem Inese neskatās — viņi, tāpat kā viņas bijušais vīrs, klīst pa pagastu no vienas sievietes pie otras. To, ko izdodas nopelnīt gadījuma darbos, nodzer. Nē, tāds viņai nav vajadzīgs!
Sarakstās ar vairākiem
Inese stāsta, ka laikrakstos šad tad izlasījusi iepazīšanās sludinājumus, taču nekad nevienam nav atbildējusi: “Biju dzirdējusi, ka, sacerot iepazīšanās sludinājumu tekstus, cilvēki visbiežāk melo, lai izliktos labāki, nekā ir patiesībā. Domāju, ka arī ar mani tā var notikt. Tomēr draudzene iedrošināja pamēģināt. Pirku sludinājumu avīzes, rakstīju vēstules vienlaikus trim, četriem vīriešiem. Daži atbildēja, daži sūtīja īsziņas, tomēr nejutos tā, ka gribu ar kādu no viņiem satikties. Tad nolēmu pati ievietot avīzē iepazīšanās sludinājumu. Ja vīrietim netraucē, ka man ir bērni un dzīvoju laukos, tad viņš atbildēs.”
Saista emocionāli
Bija pagājusi nedēļa, kopš Ineses sludinājums ievietots avīzē, taču neviens sapņu princis uz to neatsaucās. Inese par to daudz neuztraucās.
Kādu vakaru viņa tālrunī izlasīja īsziņu no nepazīstama numura, un teksts nepārprotami lika saprast, ka tā ir atbilde no kāda, kurš izlasījis Ineses avīzē rakstīto. “Varbūt tāpēc, ka viņš bija vienīgais, kurš man uzrakstīja, emocionāli viņam pieķēros. Sākumā bija tikai īsziņas, vēlāk arī sazvanījāmies. Man bija būtiski, ka viņš zināja par maniem bērniem un dzīves apstākļiem, jo sludinājumā to neslēpu,” stāsta Inese.
“Izmet makšķeri”
Guntars (tā viņš sevi dēvēja) īsziņās un telefonsarunās stāstīja, ka vairāk nekā divdesmit gadu dzīvojis Francijā un viņam tur esot savs privātais bizness. Latvijā atgriezies, jo smagi saslimusi māte, bet citu tuvinieku, kas sirmgalvi varētu aprūpēt, viņam nav. Pašlaik dzīvojot privātmājā Jūrmalā, bet viņam vēl piederot vairāki īpašumi.
Viena no Guntara iemīļotākajām sarunu tēmām bija viņa izskats. Viņš stāstīja, ka ir gara auguma, spēcīgas miesasbūves un muskuļots. Pēc izskata teju kā krievu estrādes zvaigzne Igors Nikolajevs. Viņš stāstīja, ka vēlas sastapt sievieti ar bērniem, lai varētu finansiāli palīdzēt un rūpēties. Pats jau esot tajā vecumā, kad par saviem bērniem vairs nedomā. Inese domā, ka Guntaram varētu būt ap piecdesmit gadu, lai gan savu vecumu viņš neatklāja. “Sarunājoties Guntara balss bija ļoti patīkama, un nekas neliecināja par to, ka viņš melo,” atceras Inese.
“Nebiju redzējusi jūru”…
Sarakstījušies apmēram divus mēnešus, līdz vienā no ikvakara sarunām Guntars ieminējies, ka Inesei vajadzētu atbraukt pie viņa ciemos. Viņš izrādīšot pilsētu, abi aiziešot uz teātri, pastaigāšoties gar jūru… Kura sieviete paliktu vienaldzīga šādam uzaicinājumam, īpaši, ja pēdējo desmit gadu laikā no vīrieša nav dzirdēts neviens labs vārds?
“Norunājām satikties Rīgā. Teicu, ka braukšu ar autobusu, un viņš autobusu stacijā solīja mani sagaidīt, lai tālāk vestu “izklaidēties” ar vienu no savām automašīnām. Nebiju redzējusi jūru, tāpēc domāju — jūras dēļ vien ir vērts riskēt,” stāsta Inese.
Nepaspēj “aizlaisties”
Saposusies un satraukta Inese izkāpa no autobusa un ar acīm meklēja savu “princi”. Tuvākajā apkārtnē viņa neredzēja nevienu Nikolajevam līdzīgu vīrieti ar puķu pušķi (kā Inese bija cerējusi). Turpat pie soliņa stāvēja vien nošņurcis vīrelis garā lietusmētelī ar “šķidriem” pusgariem matiem un spilgti dzeltenu iepirkumu tīklu. Kādu brīdi grozoties un saprotot, ka arī viņš kādu gaida, Inesei viss bija skaidrs, un sieviete paspēja nodomāt: “Ak, Dievs, kaut tas nebūtu viņš!”. Iezvanījās tālrunis. Dīvaini, jo arī vīrietis lietusmētelī zvanīja pa tālruni… “Vēl tagad nesaprotu, kāpēc uzreiz nebēgu prom. Varēju teikt, ka neesmu tā, ko viņš gaida, un aiziet. Stāvēju kā stabs un no kauna gribēju ielīst zemē,” atceras Inese.
Inese stāsta, kā viņš sagrābis un saspiedis viņas roku, laikam, lai neaizbēgtu. “Viņš jūsmoja par mani un teica, ka tieši tādu arī bija iedomājies. Atvainojās, ka nevaram braukt ar mašīnu, esot nolicis kādā stāvvietā Rīgas otrā pusē, un tieši tagad tur esot lieli sastrēgumi. Uz Jūrmalu jābrauc ar vilcienu, tā būšot daudz ātrāk. Kad viņš ieraudzīja, ka skatos uz viņa lielo iepirkumu tīklu, viņš sacīja, ka izņēmis veļu no ķīmiskās tīrītavas.”
Cienā ar skābu gurķi
Visu ceļu no Rīgas līdz Jūrmalai Guntars nebeidza jūsmot, cik Inese skaista, un viņam vajadzīga tieši tāda sieviete. Inese gan labprāt būtu izkāpusi no vilciena un aizbēgusi mājās. “Man nebija svarīgi, vai viņam ir daudz naudas, tomēr nesapratu, kāpēc bija jāmelo gan par savu izskatu, gan finansiālo nodrošinājumu,” brīnās Inese.
Aizbraukuši uz Jūrmalu, abi devās uz Guntara “privātmāju”. Nonākuši līdz nelielai koka mājelei, kuras pirmajā stāvā ierīkota kafejnīca, abi devās uz otro stāvu. Gulta, skapis un vecs koka galds bijusi vienīgā iedzīve. Apsēdinājis Inesi uz gultas malas, kavalieris nozudis virtuvē. Stāstījis, ka savu privātmāju šobrīd remontē, nevarot Inesi turp vest. “Kad viņš atgriezās no virtuves, sapratu, ka viņš ir dzēris. Man piedāvāja skābu gurķi un apkaltušu siera šķēli, no kā atteicos, aizbildinoties, ka esmu kārtīgi paēdusi. Lejā bija kafejnīca, varējām vismaz kafiju tur iedzert,” domā Inese.
Ineses “aklais” randiņš beidzās ar pastaigu gar jūru, un tas ir skaistākais, kas no tā palicis pāri. Viņš gribējis braukt sievietei līdzi un priecājies, cik jauki kopā pavadījuši dienu, bet Inese godīgi pateikusi, ka Guntars “nav viņas gaumē”. “Nesaprotu tādus cilvēkus, kuri cer iepatikties tikai tad, ja par sevi radīs nevainojamu iespaidu. Droši vien es tāpat būtu ar viņu sarunājusies, ja viņš izstāstītu patiesību. Vairāk gan nelasu iepazīšanās sludinājumus, domāju, ja man ir lemts, tad kādreiz satikšu savu cilvēku. Tagad jokoju, ka biju uz randiņu ar Nikolajevu,” smej Inese.
Vēl par “aklajiem” randiņiem…
Kādā Spānijas mazpilsētā noticis vērienīgs “aklais” randiņš. Tas sarīkots, lai palīdzētu daudzajiem vientuļajiem vīriešiem, kuru Spānijā nav mazums, iepazīties ar sievietēm. Mazpilsētas Viljafrečosas mērs lika izvietot reklāmu un aicināja “aklajā” randiņā piedalīties ne tikai vietējās, bet arī apkārtējo mazpilsētu neprecētās sievietes. Uz “aklo” randiņu ieradās gandrīz simts sieviešu, un viņas pusdienoja kopā ar piecdesmit mazpilsētā dzīvojošajiem vecpuišiem vecumā no 24 līdz 58 gadiem. Mērs Migels Anhels Gomess Spānijas presei stāstīja, ka atbalstījis vietējo iedzīvotāju iniciatīvu, lai izvairītos no iedzīvotāju skaita samazināšanās mazpilsētā, kurā ir tikai 540 iedzīvotāju. Mērs pastāstīja, ka laulību reģistrācijas birojs būs atvērts arī nedēļas nogalē — gadījumam, ja kāds pāris nolemtu apprecēties.
