Bibliotekāre jau 25 gadus.
Bibliotekāre jau 25 gadus
Aizkraukles pilsētas bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas galvenā bibliotekāre Ineta Lesiņa sarunai piekrīt viegli un bez lielas pierunāšanas. Tiekamies viņas darbavietā, un Inetas kundze starp milzīgajiem grāmatplauktiem mani sagaida smaidīga, starojoša un enerģiska — kā jau tikko no atvaļinājuma.
Jūlijā paliek 25 gadi, kā Ineta Lesiņa sākusi strādāt par bibliotekāri, sākumā — Sunākstē. Sarunas laikā izkristalizējas trīs lietas, par kurām aizkraukliete stāsta ar prieku — darbs, lasīšana un vēderdejas, ar kurām nodarbojas jau ceturto gadu.
Diena par īsu
— Vai uzreiz atradāt īsto profesiju?
— Mana ģimene dzīvoja Sunākstē, bet vidusskolā mācījos Aizkrauklē. Pēc skolas beigšanas Sunākstes pagasta bibliotekāre man piedāvāja vasarā pastrādāt. Domāju — kāpēc gan nepamēģināt, ja ir tāda iespēja, bet nedomāju, ka tas būs darbs, ko darīšu visu mūžu. Pirmo gadu nostrādāju Sunākstē, bibliotēka tolaik bija vecajā klubā. Vajadzēja pāris reižu mēnesī apmeklēt kursus Aizkraukles pilsētas bibliotēkā, bet jau 1984. gadā te sāku strādāt pastāvīgi. Sunākstē iepazinos ar savu nākamo vīru Valdi, apprecējāmies, un nu es sevi uzskatu par aizkrauklieti.
— Kas jūsu darbā mainījies?
— Kādreiz nodaļā bijām trīs darbinieces, un agrāk tik daudz darba nebija, lai gan strādājām bez datoriem. Grāmatu tūkstošus vajadzēja “sakārtot” galvā. Zināju, kādas grāmatas mums ir, kurā plauktā tās stāv, kā jāmeklē. Lai gan tagad grāmatu katalogs mums ir datorā, reizēm var gadīties, ka nav elektrības vai dators nestrādā, tāpēc mums ir saglabāts arī katalogs ar kartītēm. Reizēm tā vajadzīgo grāmatu var atrast pat ātrāk.
— Vai bibliotekāres darbs nav vienmuļš?
— Esmu dzirdējusi mītus par garlaicīgo bibliotekāres darbu, bērnībā arī pašai tā likās — bibliotekāre tikai sēž, ada zeķes vai lasa avīzes, vairāk nekas nav jādara. Kad pati sāku strādāt bibliotēkā, sapratu, ka diena ir par īsu, lai visu padarītu. Diena paiet, strādājot ar lasītājiem. Mums viņi jāapkalpo, jāuzklausa, jāpiedāvā grāmatas, jo viņi nāk ar savām problēmām, grib parunāties. Nāk arī tādi lasītāji, kuri nevar izvēlēties, un mums jāzina grāmatu saturs, lai varētu kaut ko piedāvāt. Mums ir jāraksta pārskati, jāveido statistika, katalogi, rajona katalogs 30 bibliotēkām. Dažreiz kartītes rādās pat sapņos. Mums ir sanitārās dienas, bet mēs nemazgājam grīdas un neslaukām putekļus, mēs labojam grāmatas. Līmētās grāmatas pēc pirmās lasīšanas vienkārši izbirst, arī “Lata romānu” var izlasīt tikai pāris lasītāju. Visas līmētās grāmatas sašujam, pārvelkam ar līmplēvi, un tad tās kalpos ilgāk.
Draugs vai konkurents?
— Vai dators bibliotēkai nav konkurents? Internetā var atrast tik daudz informācijas, ka grāmatas nav jālasa.
— No vienas puses, datori atvieglo mūsu, bibliotekāru, darbu, bet, no otras, klāt nākuši jauni pienākumi, kādu līdz šim nebija. Arī mums jāiet līdzi laikam, jāizmanto jaunās tehnoloģijas. Man pašai labāk patīk, ja informācija atrasta grāmatā, internetā tā bieži nav pilnīga. Mūsdienās pat bērniem ir citi jautājumi un prasības nekā agrāk. Deviņdesmitajos gados, kad datorus sāka izmantot skolās un mājās, bibliotēkā jutām lasītāju skaita samazināšanos. Skolēni un studenti informāciju ieguva tikai internetā, ļoti maz izmantoja grāmatas. Tagad tas jau pagājis, arī skolotāju un pasniedzēju prasības ir augstākas — ar internetā atrastajiem materiāliem darbiem nepietiek, tāpēc atkal atgriežamies pie grāmatām.
— Kā jūs raksturotu savus lasītājus?
— Uz bibliotēku nāk dažādi cilvēki — skolēni, studenti, pensionāri. Katram ir savas prasības, intereses un vēlmes. Ir cilvēki, kuri lasa grāmatas tikai par psiholoģiju, citi — ezoterisko literatūru vai detektīvromānus. Esmu novērojusi, ka agrāk bērni bija daudz zinošāki nekā mūsdienās. Tagad nereti nezina pat grāmatas autoru. Nāk studenti, kuri grāmatas ņem nedēļas nogalei. Rīgā tās ir grūtāk dabūt, nereti jālasa turpat, tāpēc jaunieši priecājas par katru grāmatu, ko mums izdodas atrast.
— Vai ir kāda nozare, par kuru lasa visvairāk?
— Grūti nosaukt jomu, par kuru interesētos visvairāk. Lai gan bija brīdis, kad grāmatas par psiholoģiju bija vispieprasītākās. Piemēram, atnāk lauksaimnieks un prasa literatūru par traktoru T160. Smejoties saku — labi, ka esmu dzīvojusi laukos un zinu, ko tas nozīmē, jo jaunu grāmatu par šāda veida tehniku vairs nav. Pensionāri bieži meklē vecas grāmatas par vēsturi, arī par karu. Daudz lasa par māksliniekiem, pieprasītas ir arī dažādas rokasgrāmatas, piemēram, makšķernieku un mednieku. Reizēm pensionāres pie mums atnāk ar grāmatu sarakstu — viņas grāmatnīcā apskatījušās, ieraudzījušas kādu jaunu grāmatu un pēc tās taujā.
Informācija ir “galvā”
— Kā atceraties, kāda grāmata ir plauktā un kādas tobrīd nav?
— Ir bijis, ka taujā pēc kādas grāmatas, bet es uzreiz nevaru atbildēt. Tad man jāpadomā, jo nedrīkstu teikt, ka neko par tādu grāmatu nezinu. Ir grāmatu klasifikators, kas ir labs palīgs, tomēr lielākā daļa grāmatu ir “galvā”. Mums jātiek līdzi visam jaunajam, tāpēc vienmēr pa rokai ir svešvārdu vārdnīca, lai varētu paskatīties, ja kaut ko nezinām. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Aizkraukles novada domi, kas regulāri atvēl līdzekļus jaunākajām grāmatām, ko pērkam bāzē.
— Vai uz bibliotēku nāk tikai pilsētnieki?
— Pie mums lasa arī rajona iedzīvotāji, jo nereti pagastu bibliotēkās vajadzīgo grāmatu nav. Vienmēr esam cīnījušies ar parādniekiem, tā tas ir joprojām. Ir tādi “lasītāji”, kuri grāmatas neatdod gadiem. Tālruņa numuri ir mainīti vai neatbild, esam metuši pastkastītē aicinājumus un lūgumus, bet cilvēki nereaģē. Tāpēc, kā citur, arī bibliotēkās ir parādnieki. Priecājamies par katru atpakaļ atnesto grāmatu, par to pat neliekam maksāt sodanaudu, taču grāmatas vienalga pazūd. Nezinu, kāpēc cilvēki baidās atnākt un pateikt, ka grāmata saplīsusi vai pazudusi — to visu var nokārtot.
Pati nepērk
— Kādas grāmatas lasāt vislabprātāk?
— Lai gan esmu izlasījusi lielāko daļu no bibliotēkā esošajām grāmatām, katru noteikti esmu vismaz pāršķirstījusi un apskatījusies kaut saturu. Mājās lielākoties lasu grāmatas atpūtai — romānus, psiholoģijas grāmatas, lasu arī krievu valodā. Nezinu, kāpēc tā ir, bet man patīk lasīt jaunas grāmatas, kamēr tās vēl nav nosmulētas, saņurcītas vai saplēstām lapām. “Nolasītu” grāmatu vienkārši nespēju lasīt, lai gan bibliotēkā tieši “nolasītās” ir vispieprasītākās un interesantākās. Ikreiz izlasu kāda jaunā autora darbu, lai zinātu, vai man patīk vai nepatīk, vai varu ieteikt lasītājiem.
— Vai pati pērkat grāmatas?
— Nē. Arī mājās man nav daudz grāmatu. Kādreiz pirku, bet pēc izlasīšanas atnesu uz bibliotēku. Man pietiek ar tiem grāmatu plauktiem, kas ir darbā. Pa dienu lasīt neiznāk tikpat kā nemaz — tikai ziņas un avīzes. Atvaļinājuma laikā gan daudz lasīju — domāju, mājas darbi var pagaidīt, jo tie nekad nebūs padarāmi, labāk atpūtīšos lasot. Neesmu lasījusi visu nakti, jo zinu, ka lasīšana turpināsies ar nākamo grāmatu, tāpēc domāju arī par miegu un izgulēšanos, man nav, kur steigties. Mana nedēļa paiet, lasot grāmatas, un tā visu laiku domāju, kura būs nākamā. Citi saka — mūsdienās neatliek laika grāmatu lasīšanai, bet es domāju, ka stundu katrs var veltīt, tikai vajag izvērtēt prioritātes — sēdēt pie televizora vai datora vai palasīt grāmatu.
Apceļota visa Eiropa
— Esat arī Eiropas Savienības Aizkraukles informācijas punkta koordinatore. Kādi ir jūsu pienākumi?
— Pirms septiņiem gadiem beidzu kursus, ko piedāvāja Eiropas Savienības aģentūra, no Aizkraukles rajona biju vienīgā bibliotekāre. Joprojām četras reizes gadā braucu uz semināriem Rīgā un uzzinu jaunāko. Tagad katru gadu bibliotēkā rīkojam Eiropas dienas — izstādes ar dažādiem informācijas stendiem par Eiropas Savienību. Mums plauktos ir dažādi bukleti, grāmatas un brošūras, ko lasītāji var paņemt, reizēm pie mums brauc arī lektori. Šis man ir papildu darbs un algu par to saņemu nevis naudā, bet “graudā”. Katru gadu dodamies apmaksātā ceļojumā uz kādu no Eiropas Savienības valstīm. Piecu dienu laikā apskatām bibliotēkas, valsts iestādes un Latvijas vēstniecības. Eiropas karte tagad man ir “galvā”, nav jāskatās grāmatā, jo esmu izbraukājusi dažādas valstis. Pērn biju Beļģijā, šoruden paredzēts brauciens uz Slovākiju, bet iepriekš būts Lietuvā, Polijā, Vācijā, Francijā, Šveicē, Somijā, Īrijā un Nīderlandē.
— Teicāt, ka otrs jūsu vaļasprieks ir vēderdejas. Kā sākāt dejot?
— Sākumā par vēderdejām lasīju grāmatas, meklēju informāciju internetā, un tās mani arvien vairāk ieinteresēja. Vienu brīdi domāju pat braukt uz Rīgu, iesaistīties kādā vēderdejotāju pulciņā, taču mana darba laika dēļ izbraukāt ir ļoti grūti. Tagad vēderdejas dejoju jau ceturto gadu, esmu iesaistījusies šovgrupā “Armagan”, kur dejo arī mana jaunākā meita. Sākumā vajadzēja sevi ļoti piespiest, jo darbs ir “sēdošs”, arī mājās pārāk daudz kustēties neiznāk. Pirmo pusgadu uz nodarbībām gāju ar lielu piespiešanos, kaut gan gribēju uzlabot fizisko formu, izkustēties.
— Vai apgūt dejotprasmi bija viegli?
— Sākumā satraucos, ka man neizdodas tik labi kā pasniedzējai, ka nevaru to un to, bet tagad par to vairs nedomāju. Rodu prieku tajā, ka esmu uzdrošinājusies, ka dejoju, un tad arī izdodas. Nepārdzīvoju arī ļoti, ja kaut kas labi neizdodas, zinu, ka iemācīšos un arī es to spēšu izdarīt. Nebaidos kāpt uz skatuves un nekaunos no sava ķermeņa, tagad ar vēderdejām iepriecinu arī skatītājus, dejoju ne tikai sev. Vīrs atbalsta, bet es ļoti priecājos, ka dejoju kopā ar meitu. Esam piedalījušās vairākos pasākumos, pirmo reizi skatītājiem dejojām pagājušā gada jūlijā Aizkraukles pilsētas svētkos, tad gan biju pamatīgi uztraukusies. Nākamais festivāls 26. jūlijā būs Jūrmalā, gatavojam jaunu deju. Tajā ir tāda enerģija, jūtu, ka man pa šo laiku izveidojušies muskuļi!
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Ineta Lesiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1966. gada 20. augusts, Sunākste.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beigusi Rīgas kultūras koledžu.
ĢIMENE: vīrs Valdis, meitas Līga un Kristīne, znots Artūrs, mazmeitiņa Santa Lelde.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles pilsētas bibliotēkas galvenā bibliotekāre.
VAĻASPRIEKS: lasīšana, vēderdejas.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
