Ja grib raksturot nesaticīgus, kašķīgus cilvēkus, parasti saka: dzīvo kā suns ar kaķi. Taču vai vienmēr šis salīdzinājums ir pareizs?
Ja grib raksturot nesaticīgus, kašķīgus cilvēkus, parasti saka: dzīvo kā suns ar kaķi. Taču vai vienmēr šis salīdzinājums ir pareizs?
Latviešu tautas pasaka vēsta, ka senos laikos kaķim bijis jāiet ganos, bet suns dzīvojis brīvībā mājās, jo Dievs viņam bija devis brīvgrāmatu. Reiz kaķis, pārguris pārnācis no darba, ieraudzījis suni mājās guļam. Viņam kabatā bijusi brīvgrāmata. Kaķis paslepen to izrāvis un dārgo laupījumu noslēpis jumta paspārnē. No tās dienas suns savu brīvību zaudējis, un viņam kaķa vietā jāiet ganos, bet kaķis var brīvi dzīvot pa māju. Tādēļ suns vienmēr, līdzko pamana kaķi, rūkdams dodas viņam virsū, gribēdams atņemt brīvgrāmatu, bet līdz šim tas viņam nav izdevies. Kaķis, no suņa bēgdams, ātri uzskrien pa paksi jumta paspārnē brīvgrāmatu apsargāt.
Sēreniete Aijas kundze pasakām netic un teic: “Es katram novēlētu dzīvot kā sunim ar kaķi!”. To viņa saka no personiskās pieredzes. Viņai mājās ir suns Tobis un kaķene Mīce. Lieldienās kaķenei bija ģimenes pieaugums. Un jau trešo reizi par “dzemdību namu” viņa izvēlējās Tobja būdu! Viņš ar lielāko prieku uzņēmās audžutēva pienākumus. Kādurīt, kad viens no kaķēniem bija aizrāpojis tālāk no suņa būdas un saimniece gribēja viņam palīdzēt, Tobis viņai pamatīgi uzrūca, it kā teikdams: “Pats ar saviem bērniem tikšu galā!”.
Arī Dzidras kundze stāsta, ka viņas mājās suns ar kaķi dzīvo kā ideāls laulāts pāris — pastaigās vienmēr dodas divatā. Taču audžutēvam sunim piemīt kāda dīvainība — tiklīdz kaķenes pie bērniem nav, viņš sāk pārnēsāt kaķēnus no vienas vietas uz otru. Varbūt tādā veidā viņš audžubērnus grib iepazīstināt ar plašo pasauli?
Acīmredzot suns kaķim senos grēkus piedevis, un nu jāraksta jauna pasaka.