Varētu tikt mainītas prasības lauksaimniecības zemes pircējiem, piemēram, vairs nevajadzēs atbilstošu izglītību un pieredzi būt bijušam platībmaksājumu saņēmējam. Joprojām gan nav beigušās cīņas par maksimālo zemes apmēru un latviešu valodas zināšanām.
Tāds ir Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdes rezultāts, izskatot grozījumus likumā Par zemes privatizāciju lauku apvidos. Jāatgādina, ka Saeimā ir iesniegts vairāk nekā 10,5 tūkstošu pilsoņu iesniegums — Latvijas lauksaimniecības un meža zemi saglabāt pilsoņu īpašumā un beigt tās iztirgošanu ārzemniekiem un starptautiskajiem investīciju fondiem, un izsludināt tautas nobalsošanu, lai noteiktu, ka Latvijas lauksaimniecības un meža zeme var piederēt tikai Latvijas pilsoņiem vai kompānijām, kas 100% pieder Latvijas pilsoņiem. Arī Eiropas Komisija norādījusi uz vairākiem punktiem, kas Latvijai jāmaina likuma redakcijā, kura stājās spēkā 2014. gada 1. septembrī.
Pirmais raunds
“Nekas vēl nav beidzies, kaut arī ir skaidrība par to nosacījumu (atbilstošas izglītības un iepriekšēju praktiskas darbības pieredzi, platībmaksājumu saņemšanu) atcelšanu, pret kuriem iebilda EK,” skaidro Saeimas deputāts, iesniegto priekšlikumu darba grupas vadītājs Armands Krauze. “Bija savdabīga diskriminācija, ko radīja prasība pēc lauksaimnieciskās izglītības, un tā vienādi attiecās gan uz Latvijas, gan ārvalstu uzņēmīgajiem cilvēkiem,” uz jautājumu par pārmetumiem no EK atbild A. Krauze. Lai arī komisijas atbalstu nav guvis (darba grupa to atbalstīja) priekšlikums par latviešu valodas zināšanām, Saeimas deputāts uzskata — šāda prasība būtu tikai loģiska un nepieciešama. Viņaprāt, prasība par latviešu valodas prasmi kalpotu arī kā savdabīgs filtrs ārzemju spekulantiem. Likumā prasība par lauksaimniecisko darbību saglabājas — jautāts, vai pēc zemes iegādes tā var palikt neapsaimniekota, viņš atbild. Savukārt Zemnieku saeima rosina paaugstināt sodus par lauksaimniecības zemes neapsaimniekošanu pēc iegādes un tos piemērot nevis par pārkāpumu, bet gan par katru neapstrādāto hektāru.
Grib zināšanu filtru
“Zeme un tās iedzīvotāji ir svarīgākais valsts resurss, un jau 15 gadus ir jautājums par to, kas var būt zemes īpašnieks,” situāciju raksturo Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Juris Lazdiņš. Viņš norāda, ka prasības par lauksaimniecisko izglītību zemes pircējiem var aizstāt ar zināšanām, kuras varētu novērtēt, piemēram, attiecīgās pašvaldības komisija. Kā precedentu viņš min mednieka eksāmenu: “Neviens nekur nav iebildis pret to, ka tiek veikta mednieka zināšanu pārbaude latviešu valodā, kāpēc tāda pati zināšanu pārbaude nevarētu būt arī pretendentam, kurš vēlas iegādāties lauksaimniecības zemi?” Viņš arī zina, ka divās ES dalībvalstīs (Francijā un Austrijā) zināšanu pārbaude lauksaimniecības zemes pircējiem darbojas.
Uzmanīgi ar zemi
Zemnieku saimniecības ‘‘Līgo” saimnieks Jānis Vinters uzskata, ka priekšlikumi jāvērtē skrupulozi. “Visas valstis ar dažādiem instrumentiem cenšas ierobežot darījumus ar zemi. Ārzemniekiem vajag ierobežojumus, jo pasaulē un tepat Eiropā ir tik daudz brīvas naudas, kas ļautu nopirkt visu Latvijas zemi, bet ko tad darīt vietējiem latviešiem — kļūt par melnā darba darītājiem?” viņš vērtē. Viņa ieskatā, pašlaik zemes cenas Latvijā un arī Eiropā ir uzkāpušas tik augstu, ka atpelnīt to var vien 30 gadu laikā. Tajā pašā laikā ik gadu pieaug nekustamā īpašuma nodoklis. “Nekustamā īpašuma nodokļa likme man ir pieaugusi astoņas reizes, bet tāda pieauguma pārdotajai produkcijai nav,” skaidro J. Vinters. Viņš piemetina, ka tādējādi daudzi saimnieki no šī sektora tiek izspiesti ārā.
Robi likumā
Īpaša diskusija ir par maksimāli pieļaujamās zemes daudzumu vienam īpašniekam. J. Lazdiņš uzskata, ka pašreizējais regulējums, kas ierobežo zemes apjomu vienai personai (2000 hektāru), nedarbojas. “Tēvam 2000 hektāri, mātei 2000 hektāri, dēlam 2000 hektāri, vedeklai 2000 hektāri, turklāt vienai fiziskai personai var piederēt kapitāldaļas daudzos desmitos uzņēmumu, kas jau ir lauksaimniecības zemes īpašnieki, tādējādi noteiktie griesti nedarbojas un tie attiecas tikai uz šauru loku,” viņš skaidro. Zemnieku saeima atbalsta Saeimas deputāta Edgara Putras priekšlikumu noteikt maksimālo zemes platību 6000 hektāru, kas varētu piederēt vienai fiziskajai un ar to saistītajām fiziskajām un juridiskajām personām. “Tas ir atcelts, kaut arī par to vēl var būt strīdi, jo jautājums ir par to, kas ir saistītās personas. Kaut arī ierobežojumi šajā pozīcijā ir nepieciešami, neesmu gatavs mainīt maksimālo apmēru 2000 hektāru,” saka A. Krauze. E. Putras priekšlikumu varot interpretēt ļoti plaši, tāpēc tam ir vajadzīga slīpēšana. “Savulaik Ungārija ieviesa prasību, ka zeme var piederēt tikai fiziskajām personām, bet Latvijā tas brīdis jau ir nokavēts, tāpēc vajadzīgs ierobežojošs kritērijs, kuru nevarētu apiet tik viegli, kā tas ir pašlaik,” uzsver J. Lazdiņš. Viņš arī atzīst pārejas periodu, līdz kuram tiek legalizēti līgumi par zemes iegādi, kuri noslēgti līdz 2014. gada 1. oktobrim. “Ja šis logs netiek aizvērts, tad caur to var “izvilkt” daudz darījumu un tos fiksēt ar atpakaļejošu datumu, un nekādi kritēriji uz tādiem nav attiecināmi,” norāda J. Lazdiņš. A. Krauze pauž: “Šķiet, šādus ierobežojumus nevarēsim noteikt, bet to var risināt ar progresīvo valsts nodevas apmēru — jo vēlāk pēc darījuma noslēgšanas to ieraksta zemesgrāmatā, jo lielāka nodeva būs jāmaksā,” pauž A. Krauze. Savukārt vairāki aptaujātie nelielie zemnieki ir pārliecināti: vajag tikai gribēt.
Nodokļa lieta
Darba grupa identificējusi vēl vienu problēmu — cilvēki nevēlas pārdot lauksaimniecības zemi Zemes fondam. “Pārdevējs, uzzinot, ka no darījuma summas būs jāmaksā 15 procentu liels iedzīvotāju ienākuma nodoklis, atsakās zemi pārdot Zemes fondam. Tādējādi šogad nav nopirkti vismaz vairāki simti hektāru lauksaimniecības zemes,” skaidro A. Krauze. Tādēļ plānots rosināt grozījumus likumā ‘‘Par iedzīvotāju ienākuma nodokli’’. “Nav runa par kādu izņēmumu, bet gan par konkurences izlīdzināšanu starp Latvijas valstij piederošo Zemes fondu un citiem tirgus spēlētājiem, kuriem, pārdodot šo pašu zemi, iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav jāmaksā,” norāda A. Krauze. “Jo vairāk tiek regulēts tirgus, jo mazāku cenu par pārdodamo zemi var saņemt tas, kurš to dažādu iemeslu (vecuma, slimības utt.) dēļ vairs apsaimniekot nevar,” norāda Latvijas Komercbanku asociācijas padomnieks Kazimirs Šļakota. Viņš lēš, ka tādējādi Latvijā pārdošanas cenas vidēji ir vairāk nekā par 20 procentiem zemākas, nekā tās varētu būt. Vairāki aptaujātie ārzemnieki — zemes īpašnieki — nevēlas publiski komentēt šī likuma grozījumus un to ietekmi. ◆
