Divas nesen notikušas sarunas iedvesmo dzīvot laukos un varbūt noderēs arī kādam, kurš par šādu izvēli šaubās. Tiem, kuri sevi jau sauc par lauciniekiem, iespējams, interesēs daudzesiešu Anitas Caunītes un Elīnas Kruglovas skatījums uz dzīvi. Viena gandrīz pensijas, otra spēka gados, un abas atspēko uzskatu, ka laukos nav, ko darīt, nopelnīt nevar, ka jauniem cilvēkiem tā ir nepievilcīga vide.
Imanta Kaziļuna
teksts un foto
Darbs
nepiesien
Anitai Caunītei patīk plašums. Domās, telpā, ikdienā. Dārzs pie mājas nav ar sētu apjozts zemes pleķītis, bet liels un pamatīgs, kurā traktors var iebraukt. Žoga nav arī ap māju, bet no svešiem to sargā liels un pinkains Taisons. Viņš nobiedēja arī mani. Tajā rītā “Senču” māju saimniece posās uz ambulanci. Nesen māte saslimusi, pie ārstiem jādodas biežāk. Kamēr dzīve vēl nebija tā sagrozījusies, māmuļai paticis sēdēt dārzā un ganīt vistas. Vairākas olu dējējas pirms gada cauna nokoda, bet pērn rudenī vienā naktī desmit atlikušo. Jaunas vairs neņemšot. Gana pagaidām nav un laika arī. Bet darbu un vēlmju tik daudz. Vasarā ogu laiks, bet, kamēr ogu vēl nav, viņai patīk būt mežā. Kopā ar Taisonu. Viņš arī tāds — nepieradināts, brīvību alkstošs. Mazam esot, kaklasiksnu neuzlika, tagad ķēdē vairs nedabūt. Vietējais inspektors gan baroties, bet suns sava vārdabrāļa, boksera, pēdās neesot gājis, nevienam neko neesot nokodis. Taisis iet saimniecei līdzi arī uz pagasta pārvaldi. Tur viņa jau daudzus gadus strādā par apkopēju. Kamēr tīra telpas, Taisis laukā sargā viņas riteni. “Apkopējas darbs nepiesien, padaru agri rītā vai vēlu vakarā un pārējā laikā varu darīt to, kas pašai patīk.” Piemēram, cirsmās malku lasīt. Žēl paliekot, redzot, ka laba manta mētājas. Prasa cirsmas īpašniekam atļauju, turpat mežā kokus sazāģē, vēlāk brālis ar dēlu malku saved mājās. Malkas daudz, šķūņu pakši pilni, visu ziemu ir, ko kurināt.
Sapnis mapītē
“tupēja”
Šogad kavējas dārza darbi. Laikus nevarēja sarunāt, lai nokultivētu, kartupeļiem zeme sastrādāta nesen, un arī pie lielajiem darbiem siltumnīcā Anita ķersies šajās dienās. Nopirkusi arī kravu kūtsmēslu. Apkārtnē vairs nav govju katrā sētā, un dabīgo mēslojumu vairs tik brīvi nedabūt. Daļēji par kravu norēķinājusies ar spaini medus. Tas no vairāk kā 20 saimju lielās dravas. Tā tepat, aiz šķūņa, saulītē. Uz izklātas segas sabērti, žūst prauli. Starp tiem ieritinājies kaķis.
Bišu lietas bērnībā ierādījis tēvs, bet aizgājis mūžībā un visas zināšanas nepaspēja nodot meitai. Tāpēc bēniņos sameklējusi vecos žurnālus, atradusi tajos rakstus par dravniecību, izlasījusi visus. Zināšanas gribētu papildināt, bet neiznāk. Auksto gadalaiku bites esot pārcietušas veiksmīgi, bet visas saimes neesot vienlīdz stipras, dažām vajadzētu mainīt māti, bet atkal tas laiks…
Mežā jau nedēļu neesot būts, nebijis laika murķeļus salasīt. Ērču šogad daudz, četras piesūkušās. Profilaksei gan neko nelietojot. Kādā žurnālā lasījusi, ka, pirms doties uz mežu, jāmazgājas ar darvas ziepēm. Smaka atbaidot kukaiņus. Pret encefalītu gan neesot potējusies. Katru gadu nodomājot, bet atliekot. “Kad tieku mežā, par ērcēm nedomāju. Gadā līdz piecpadsmit no sevis izvelku. Dzirdēju, ka, bieži piesūcoties ērcēm, asinīs izstrādājoties imunitāte pret encefalītu. Aizsūtīju asinis pārbaudei uz Rīgu, samaksāju nepilnus piecus latus, bet nekādu imunitāti neatklāja.”
Kad sākas ogu, sēņu trakums, tad galvā ārprāts. Kad skriet, uz kuru pusi? Baraviku vietu zināms tik daudz. (Saimniece novelk ar pirkstu gar kaklu.) Katru gadu atklājot jaunas vietas, visas nav spēka apskriet. Vāra, liek burkās un dalās ar radiem. Labos ogu gados varot labi nopelnīt. Starp mājas un dārza darbiem atlicinot nedaudz laika ogošanai, sezonā varot nopelnīt ap tūkstoš latiem. Mežu izcērt, un līdz ar to pazūd arī ogu vietas.
Pie šķūņa sakārtas žāvējas kārklu klūgas. Tās neesot grāvjos griezusi, bet dārzā izaudzējusi. No jaunības dienām gribējusi iemācīties grozus pīt. Savākusi materiālus, salikusi tos mapītē. “Un tā tur tupēja sapnis,” saka daudzesiete. Paziņas iedevušas klūgu spraudeņus, un tos viņa iestādījusi laukā, kurā agrāk kartupeļus audzēja. Pīšanas kursus arī kādu laiku apmeklējusi un tagad groziņu, kaut šķību, varot nopīt.
Dārzā ābeles zied kā trakas, upenes un jāņogas arī, un saimniece teic, ka par ogu un ābolu ražu nevarēs sūdzēties. Ābolus vedot tepat pie kaimiņa. Viņam suluspiede, ap diviem latiem par maisu ābolu prasa. No rīta maisus un burkas aiznes un vakarā var iet pēc gatavas sulas. Bet, ja pienu gribas, to netālajos “Jaunrijniekos” no saimniekiem Elīnas un Viktora varot dabūt.
