“Ārsti man pateica, ka vēl redzēšu tikai četrus piecus gadus, un tā arī bija,” stāsta Raivis Gributs no Aizkraukles pagasta. Tomēr Raivis nezaudē cerību — dzīvo un strādā, it kā redzētu.
Kad ierodamies pie Raivja, viņš mums iznāk pretī pagalmā, bet vēlāk veikli uzkāpj pa kāpnēm mājas otrajā stāvā. “Neko neredzu, bet daudzi tam netic. Man ir telpiskā domāšana, viegli iztēlojos, kas kur ir un kā izskatās. Vienmēr jāatceras, kur ko nolieku. Reizēm gan man nojūk “navigācija” un tad ar pieri kaut kur ieskrienu, piemēram, ja kāds atstājis durvis pusvirus. Pieri bieži sasitu,” viņš stāsta.
Uzduras zaram
— Kā kļuvāt neredzīgs?
— Kad man bija 12 gadu, ar draugiem skraidot pa mežu, netīšām uzdūros zaram. Zars trāpīja tieši acī, nokļuvu slimnīcā, man veica operāciju, taču aci vairs neizdevās glābt, un es ar vienu aci vairs neredzēju. Otras acs redzi zaudēju pēc traumas 25 gadu vecumā, kad vēl studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē Tehniskajā fakultātē. Pēc traumas vēl redzēju, bet mēnesi vēlāk likās, ka gar seju kaut kas lidinās. Man veica vairākas operācijas, taču pēc laika redzēju arvien sliktāk un sliktāk.
Tas nenotika vienā dienā
— Vai atceraties to brīdi, kad vairs neko neredzējāt?
— Tas nenotika vienā dienā, bet pamazām. Vēl pirms gada redzēju siluetus, bet migla acīs kļuva arvien lielāka, tagad vairs neko neredzu. Vislielākais šoks bija tad, kad ārsti pateica — es vairs neredzēšu. Visa dzīve sagriezās kājām gaisā, domāju, ka tās ir beigas, dzīvei gals, iekritu depresijā. Pārvērtēju dzīvi, likās, ka laiku esmu tērējis daudz nevajadzīgām lietām.
— Bet bijāt taču jau daudz sasniedzis — mācījāties augstskolā…
— Pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehnisko fakultāti, iestājos maģistrantūrā, man bija tikai 25 gadi. Tagad man ir 33.
Liktenīgajai dienai
gatavojās
— Vai ticējāt ārstu teiktajam, ka neredzēsiet?
— Jā, ticēju un šim brīdim gatavojos, lai būtu materiāli nodrošināts. “Treknajos” gados strādāju celtniecībā, vadīju brigādi, taču redze pasliktinājās, un es vairs neredzēju, kas ir rasējumā. Pasūtītājs portatīvajā datorā rādīja, kam dabā ir jābūt, kam nav, un es to visu paturēju galvā un vēlāk stāstīju saviem strādniekiem. Lējām pamatus, būvējām, un viss izdevās, saņēmām pasūtījumus.
Mājai nomainīju logus, remontēju, lai viss būtu kārtībā un varētu dzīvot. Izveidojām peintbola parku, taču tagad šķiet, ka tā ir zemē nomesta nauda, jo cilvēkiem nav līdzekļu, lai spēlētu peintbolu. Daugavas malā iekārtojām atpūtas bāzi tūristiem — sakopām krastu, izveidojām atpūtas vietas. Tagad tur ir arī šūpoles un lapene. Skaisti.
Nopērk
inkubatoru
— Vai mājās ko pārveidojāt?
— Kūtī visu izveidoju tā, lai, būdams neredzīgs, varētu turēt un barot vistas. Ievilku elektrību, saliku lampas. Sākumā audzēju broilerus, tagad — dējējvistas. Uz kūti tagad eju vairākas reizes dienā, pabaroju vistas, salasu olas, un māte tās pārdod. Pats gan nevaru kūti iztīrīt. Citi brīnās, žēlo, jūt līdzi un jautā, kāpēc man tas vajadzīgs? Bet ko es citu iesākšu? Sēdēšu mājās un neko nedarīšu? Vajag kaut ko darīt, tā vismaz iztikai ko nopelnu, zinu, ka badā nenomiršu. Šopavasar nopirku nelielu inkubatoru, lai perētu cāļus. Olām ar flomāsteru uzrakstu datumus, salieku inkubatorā, bet kādam citam jāpalūdz, lai izņem vanckarus, ja tādi ir. Cāļus pēc tam nesu uz kūti. Citiem ir mašīna, ap ko ķimerēties, bet man — inkubators… Ravēju arī zemenes, tās varu sataustīt. Mājā dzīvo arī māte, brālis, un viņi man palīdz, piemēram, brālis trīsgadīgo meitiņu Beāti aizved uz bērnudārzu. Man ir arī vēl māsa un brālis, kas dzīvo citur un bieži brauc ciemos.
— Cik vistu jums ir?
— Vistu skaits mainās. Tagad ir ap 100 dējējvistu un ap 170 cāļu. Vistas var pārdot, gaiļus nokaut gaļai. Gadās, ka vasarā kādu vistu apēd lapsa vai cits meža zvērs, reizēm saplēš vanags. Ziemā sniegs saplēsa vistu āra “rezidences” tīklu.
Klausās
grāmatas
— Vai citi zina, ka neredzat?
— Nē, daudzi nezina. Satiekot uz ielas, domā, ka esmu lepns palicis, jo nesveicinu. Citreiz cilvēks ar mani parunā, bet pēc tam es savam pavadonim prasu — kas viņš bija? Viens ārpus mājas neeju, ja vajag, mani aizved radinieki vai draugi. Nesen bijām ekskursijā Liepājā, Rucavā, Papes dabas parkā, meitiņai Beātei parādījām savvaļas zirgus un sumbrus.
— Bet pats no tā neko neredzējāt…
— Esmu tur bijis, kad vēl redzēju. Latviju krustām šķērsām esmu izbraukājis, tāpat esmu bijis Eiropas valstīs, atceros, kā tur izskatās, un daudz ko varu arī iztēloties. Draugs cenšas pārliecināt, ka man vajag balto spieķi, bet es domāju — ko man tas dos? Esmu analfabēts ar augstāko izglītību, nevaru ne lasīt, ne rakstīt. Pēdējā laikā gan esmu daudz grāmatu noklausījies krievu un latviešu valodā — Viktora Igo “Nožēlojamos”, Dostojevska “Noziegumu un sodu”, Ļeva Tolstoja “Annu Kareņinu”, Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, Mario Pjuzo “Krusttēvu”, arī pēdējo gadu literatūru, piemēram, Dena Brauna darbus “Da Vinči kods”, “Eņģeļi un dēmoni”, “Ciparu cietoksnis”, Lato Lapsas grāmatas “‘Deviņas Āfrikas”, “Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī” un citas. Ja būtu redzīgs, varbūt šo darbus tā arī nebūtu izlasījis. Gribētu klausīties arī žurnālus. Televīzijā reklamēja, ka biedrība “Ideju forums” ieguvusi Eiropas Savienības finansējumu un izveidojusi žurnāla “Ilustrētā Zinātne” audioierakstus, tos varot dabūt neredzīgo biedrību bibliotēkās, bet cik tad tādu bibliotēku valstī ir? “Ideju forumam” ir mājaslapa, taču tajā nav tālruņa numura, ir tikai juridiskā un
e — pasta adrese. Ar citu palīdzību uzrakstīju elektronisko vēstuli, taču atbildi neesmu saņēmis. Būtu ar mieru samaksāt, bet nezinu, kā to izdarīt. Kāda jēga šādam Eiropas naudas izlietojumam, ja neredzīgajiem cilvēkiem ieraksti nav sasniedzami un naudas izlietotāji viņiem vispār neatbild?
Ierēdņi izturas
kā pret slimu
— Vai esat saņēmis palīdzību Latvijas neredzīgo biedrības Jēkabpils rehabilitācijas dienas centrā?
— Esmu tur bijis, tikos ar citiem neredzīgajiem, bet viņi ir jau krietni gados, mums nav kopīgu interešu. Man piedāvā apgūt Braila rakstu, bet nezinu, vai tas man būtu vajadzīgs un kā tas man varētu noderēt. Piedāvā apgūt datorprasmi, bet tad jāmācās trīs mēneši. Uz ilgu laiku no mājām prom braukt negribu.
— Kā pret jums izturas valsts ierēdņi?
— Reiz ar brāli aizbraucām uz kādu valsts institūciju Aizkrauklē. Tās darbiniece visu stāstīja brālim, it kā es neko nesaprastu un manis tur nemaz nebūtu, bet pēc tam ar mani sāka runāt skaļāk — kā ar slimu. Tas gan bija pazemojoši.
Cerība —
mikroshēma
— Ja jūs pēkšņi varētu redzēt, vai būtu laimīgākais cilvēks pasaulē?
— Varbūt laimīgākais, bet varbūt arī apjukušākais — tagad man patīk kopt vistas, bet varbūt tad man vairs nepatiktu tas, ko daru. Jo ne jau tādēļ mācījos augstskolā, lai koptu vistas un audzētu zemenes. Pašlaik mana vienīgā cerība ir vai nu radzenes transplantācija, uz ko jāgaida rindā, vai mikroshēma. Esmu dzirdējis, ka pasaulē ap 60 cilvēkiem veiktas acs operācijas, ievietojot mikroshēmu, un tādas eksperimentālas operācijas veikšot arī Latvijā. Man piedāvāja veikt šādu operāciju, un es piekritu.
***
Kamēr runājam, durvis paver Raivja draugs Jānis Vajevskis — braukšot uz Aizkraukli, varbūt vajagot ko atvest? Jautāju, vai ar draugiem mainījušās attiecības pēc redzes zaudēšanas? Raivis atbild, ka draugi palikuši tie paši.
Kad, ejot uz vistu kūti, gribu Raivim palīdzēt, Jānis teic, ka to darīt nevajag — nevajag žēlot un raudāt, jo tas rada pesimismu, jātiek galā pašam. Vajag izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis, un Raivis tam piekrīt — dzīve turpinās!
