“Labsirdība, iejūtība, līdzjūtība un pacietība — šīm īpašībām noteikti jāpiemīt, ja vēlas strādāt medicīnā,” saka taurkalniete Ņina Čabatorova, kura ir ārstes palīdze Jaunjelgavā. “Un mediķa darbs nebeidzas pulksten 17 vai 18 vakarā. Nevar iziet no kabineta, aizvērt durvis un visu aizmirst līdz nākamās darbdienas rītam.”
Palīdz saruna
“Man ir interesants darbs,” saka Ņinas kundze. “Cilvēki ir tik dažādi, ar katru jārod kontakts. Ļoti nepieciešama rakstura īpašība, kas gan vajadzīga jebkurā profesijā, kur saskarsme ar cilvēkiem, ir nosvērtība. Jābūt ļoti mierīgam. Dažkārt pacienti atnāk satraukti, sliktā omā, tad lūdzu, lai visu pastāsta mierīgi un rāmi. Kamēr cilvēks runā, viņš nomierinās, un mēs kopīgi tad arī meklējam risinājumu viņa problēmai.”
Feldšere teic, ka pacientu vidū ir arī vientuļie pensionāri, kuriem dažreiz vienkārši vajag kādu, ar ko parunāt. “Piemēram, atnāk kāds ar augstu asinsspiedienu, izmērām, parunājam, un, kamēr tas notiek, cilvēks nomierinās, spiediens dabiski samazinās. Dažreiz pietiek ar to, un nekādas zāles nav vajadzīgas,” saka ārsta palīdze. “Šis darbs nebeidzas piecos vai sešos, man zvana arī pirms darba laika un pēc, konsultēju, iesaku, kā labāk rīkoties.” Ņinas kundze palīdz arī citādi — ja kādam vajag nokļūt pie speciālista Aizkraukles poliklīnikā un pašam nav iespēju, aizved ar savu automašīnu.
Interesē kopš
bērnības
Jautāta, kāpēc izvēlējusies studēt medicīnu, Ņina teic, ka interese radusies jau bērnībā, kad vēl dzīvojusi un mācījusies Neretā. Pamudinājumi apgūt ar medicīnu saistītu profesiju bijuši divi. “Manai mammai bija vāja veselība, viņa slimoja un pie ārsta nevērsās tik bieži, kā vajadzēja. Tad es sāku domāt, cik ļoti noderīgas būtu zināšanas par medicīnu, jo varētu mammai palīdzēt,” stāsta Ņina. “Otrs iemesls bija jaukās un sirsnīgās medmāsiņas, kas tolaik strādāja Neretas ambulancē. Turklāt toreiz, kad es mācījos, skolā katrā klasē bija sanitārie posteņi, tur apguvām pirmās medicīniskās zināšanas. Tie, kuri šajos posteņos darbojās, piedalījās skolas sacensībās, bet labākie brauca uz rajona sacensībām.” Visi, kuriem ir trīsdesmit un vairāk gadu, noteikti atceras nepatīkamās obligātās veselības pārbaudes skolās, visbriesmīgākās bērniem bija zobārsta vizītes. “Es uz šīm pārbaudēm vienmēr gāju pirmā, domāju — ātrāk sāks, ātrāk beigs,” smaidot stāsta Ņinas kundze.
Pirmā darbavieta Taurkalnē
Pēc vidusskolas Ņina kopā ar draudzeni devās uz Daugavpili. Abas bija nolēmušas izmācīties par feldšerēm, taču draudzenes apņēmība noplaka, kad saprata, ka nespēj skatīties uz asinīm. “Draudzene iestājās Pedagoģiskajā fakultātē, bet es — medicīnas skolā. To beidzu kā feldšere, tagad gan moderni teikt — ārsta palīdze,” stāsta Ņina. “Tūlīt pēc skolas beigšanas man piedāvāja dzīvokli un darbavietu Taurkalnē, tur arī daudzus gadus nostrādāju par feldšeri.” Tolaik Taurkalnē bija daudz cilvēku — darbojās mežrūpniecības ražotne, ciems zēla un plauka. Feldšerpunktā pēc palīdzības vērsās gan lieli, gan mazi. Ņinai toreiz vēl nebija autovadītājas apliecības, tādēļ pie tiem pacientiem, kuri paši nevarēja ierasties, pat garākā ceļā devusies kājām.
“Darbs Taurkalnē bija laba pieredze, ne jau visu iemāca skolā. Sākumā bija bažas, vai vietējie pieņems, uztraukums arī tāpēc, ka man taču nebija pieredzes, tikko no skolas, un vienai jātiek galā,” teic feldšere. “Taču viss izdevās veiksmīgi. Ja vajadzēja padomu, vienmēr zvanīju uz Stučkas poliklīniku vai citiem kolēģiem. Arī strādājot Jaunjelgavā, daudz esmu iemācījusies gan no ārstes, gan dažādos kursos, mācībās, semināros. Zināšanas jāpapildina un jāatsvaidzina visu laiku.”
Iztiek bez slimnīcas
Medicīniskās zināšanas noderējušas arī Ņinas ģimenē. Visi trīs Čabatorovu bērni izauga, iztiekot bez slimnīcām. “Protams, izņemot gadījumus, ja bija nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās,” piebilst Ņinas kundze. “Taču visas pārējās kaites ārstējām mājās. Ar bērniem ir interesanti, daļa mazuļu ir drosmīgi, no adatas nebaidās, bet ir bērni, kuriem ļoti bail no potēm. Tad ir jārunā, jāsadraudzējas, un dažkārt izdodas iepotēt, bērnam to nemaz nemanot.”
Ņinas kundze bijusi arī medmāsa Taurkalnes bērnudārzā, pieredze ar mazajiem ir gana liela. Vai laika gaitā mainījušās bērnu sūdzības par veselību? Feldšere teic, ka pēdējos gados dominējot sūdzības par vēdersāpēm. Tās esot neveselīgās ēšanas sekas — čipsi, saldās un gāzētās limonādes. Bērni salīdzinoši bieži slimo arī ar celiakiju. “Sadarbojamies ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālistiem, “busiņš”, kas dodas izbraukumos visā Latvijā, brauc arī pie mums uz Jaunjelgavu,” stāsta feldšere. “Tad nu tos bērniņus, kuriem ir nepieciešamība, vedam pārbaudīt pie šiem speciālistiem.”
Visu nosaka nauda
Ārstes palīdze stāsta, ka pēdējās aktuālākās saslimšanas ir karstuma radītās — pārkaršana, angīna, arī ērces. “Esmu jau noņēmusi ērces, turklāt viņas piesūcas nevis mežā, bet jaunjelgaviešiem rosoties savos piemājas dārziņos,” stāsta mediķe. “Cilvēki reti izvēlas piesūkušās ērces sūtīt uz Rīgu, kur iespējams noteikt, vai ērce ir inficēta. Tas ir gan dārgs, gan liekietilpīgs process. Taču neatceros, ka manā darba mūžā kādam pacientam pēc ērces piesūkšanās būtu konstatēts encefalīts vai Laima slimība.”
Ņina teic, ka cilvēku attieksme pret savu veselību ir dažāda. Vieni ļoti rūpējas, regulāri veic pārbaudes, citi īpaši neuztraucas un nepievērš uzmanību, Ņinas kundze tomēr uzskata, ka to galvenokārt nosaka nauda. “Diemžēl ekonomiskā situācija Latvijā ir bēdīga, pensijas mazas, daudzi saņem minimālo algu,” saka feldšere.
