Šonedēļ sākusies parakstu vākšana Satversmes grozījumu ierosināšanai, lai krievu valoda Latvijā kļūtu par otru valsts valodu. Ja Saeima tos noraidīs vai mainīs, notiks tautas nobalsošana. Lai ierosinātu referendumu, par šiem grozījumiem jāparakstās vismaz 154 379 pilsoņiem — desmitajai daļai no pēdējo Saeimas vēlēšanu balsstiesīgo pilsoņu skaita. Šis “pasākums” laikā, kad visās jomās valstī jātaupa un jāsamazina tēriņi, izmaksās teju pusmiljonu latu no valsts budžeta. Un vēl jau ne mazāk naudas vajadzēs referendumam, ja parakstus izdosies savākt.
Valodu problēma Latvijā ik pa laikam saasinās. Publiciste Marina Kosteņecka ir pārliecināta, ka šoreiz tas noticis divu iemeslu dēļ: tādēļ, ka Nacionālā apvienība ierosināja mācības valsts skolās nodrošināt tikai latviešu valodā, un “Saskaņas centra” atstāšanas ārpus valdības dēļ. Viņa arī uzskata, ka parakstus varbūt arī savāks, bet ne Saeima, ne pilsoņi referendumā par grozījumiem Satversmē nenobalsos. Tā būs vienīgi veltīga nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana.
Portālā Draugiem.lv ar ķēdes vēstuļu starpniecību cilvēkus aicina parakstīties pret šo Satversmes grozījumu ierosināšanu, lai gan patiesībā “pret” nemaz nevar parakstīties. Radikālis Jevgeņijs Osipovs, kurš kopā ar Vladimiru Lindermanu un Aleksandru Gapoņenko organizē parakstu vākšanu, sacījis, ka par šīm vēstulēm neko nezinot, tomēr atzinis, ka priecāsies, ja kāds tomēr uzķersies uz izmestā āķa. Protams, katram pašam ir jādomā, par ko viņš parakstās. Staburaga pagasta pārvaldes sekretāre Skaidrīte Kubliņa pašvaldībā strādā teju trešo gadu desmitu un ļoti labi pazīst vietējos cilvēkus. Viņa teic, ka parakstu vākšanas pirmajā dienā nebija atnācis neviens cilvēks: “Mūsu pagastā šī problēma nav aktuāla, tāpēc esmu gandrīz pārliecināta, ka te parakstīties par šo grozījumu ierosināšanu neviens neatnāks. Mani šī parakstu vākšana šokē. Vai tiešām tādēļ, ka ir daļa cilvēku, kuri, dzīvojot Latvijā, uzskata par nevajadzīgu iemācīties latviešu valodu, ir jāmaina Satversme? Zemāk vairs nav, kur krist.” Bet kurš gan iestāsies par mūsu dzimto valodu? Agrāk šķita, tas taču ir pašsaprotami — dzīvojam Latvijā, runājam latviski, tā tam ir jābūt, un tā tas bū s. Vai mūsu patriotisms pamostas vien brīdī, kad dzirdam “Līvu” dziesmu par dzimto valodu? Kā tas vispār var ienākt prātā — mūsu valstī pieprasīt ieviest otru valsts valodu, nevis iemācīties runāt latviski? Jāatzīst, ka krievvalodīgajiem tomēr ir krietni lielākas ambīcijas un prasības nekā mums, latviešiem. Vairāku gadu desmitu laikā latviešiem nav izdevies panākt, ka krievi apgūst latviešu valodu, ciena to un latviski runā. Tieši otrādi — esam pakāpušies pat vairākus soļus atpakaļ.
