Uz Aizkraukles pilsētas jubilejas sarīkojumu abas ar bijušo kolēģi gājām priecīgā satraukumā. Cerējām satikt kādreizējos darbabiedrus, kuri tagad Aizkrauklē vairs nedzīvo, jo ir jau cienījamā vecumā un aizbraukuši mūža nogali pavadīt pie bērniem vai lauku mājās. Vairākus arī satikām un kavējāmies atmiņās. Patika arī sarīkojums, kurā godināja čaklākos un idejām bagātākos aizkraukliešus. Priecājāmies, ka pilsētā ir tik daudz jauniešu, kuri palīdz darbos un piedāvā savas idejas.
Pēc svinīgās daļas sekoja balle, skanēja skaista mūzika. Vairākas iestādes bija pieteikušas galdiņus, lai darbinieki varētu kopīgi atpūsties. Tas viss būtu jauki, bet… galdiņi bija absolūti tukši. Nebija uzlikta pat ne vislētākā svecīte vai kāds zaļumiņš, nemaz nerunājot par sulas glāzi un cepumu šķīvi. (Citi apmeklētāji teic, ka pa vīna glāzei un cepumam pie ieejas esot dalīts — red.). Kaut vienreiz lietojamos traukus dome gan varēja sagādāt, kur ielikt to, ko balles dalībnieki atnesa līdzi “groziņos”. Vai tiešām Aizkraukles novada pašvaldība ir tik nabadzīga, ka reizi gadā saviem iedzīvotājiem nespēj uzdāvināt pat viselementārāko?
Gan deputāti, gan dažādu iestāžu vadītāji pie galdiņiem pirmajā stāvā tikpat kā nebija redzami, jo, kā nejauši ieraudzījām, mielojās pie īpaši klāta galda kultūras nama otrajā stāvā. Nav jau žēl, lai cienājas un izklaidējas, pat par nodokļu maksātāju naudu, tomēr nevajadzētu tik krasi nošķirt priekšniekus no vienkāršās tautas. Tas mums atgādināja padomju laiku, kad vadītāji pēc kāda pasākuma uzdzīvoja somu pirtīs, bet padotajiem tika vien “plika” balle.
