Rīt Lūcijai Ķibildei Pilskalnes pagastā aprit 85 gadi. “Nekādas lielās balles nebūs,” viņa saka.
Lūcija smaidīga mani sagaida uz mājas sliekšņa. No rīta vēl ravējusi dārzu, bet dienas svelmē gan vēsumu var rast vienīgi istabā.
Ģimenē septiņi bērni
“Esmu dzimusi Lietuvā, bet vēlāk vecāki pārcēlās uz Zalvi. Ģimenē bijām septiņi bērni — četras meitas un trīs dēli,” stāsta jubilāre.
Vecāki bija algādži — kalpoja saimniekiem. Mazajai Lūcijai jau kopš bērnības vajadzēja ganīt govis. Reizēm viņas iebēgušas mežā, jo zinājušas, kur lielāka un garšīgāka zāle, tad bijis jāiet meklēt. Par laimi, brūnaļas vienmēr izdevies atrast.
Toreiz ģimenei neviens nekādus pabalstus nav maksājis, vienīgi Ziemassvētkos sievietes, kas organizējušas pašpalīdzību, bērniem uzdāvinājušas cimdus.
Par portreta saplēšanu — uz Sibīriju
“Padomju laikā 10 gadu nostrādāju Sproģu sakaru nodaļā par telefonisti, bet 1952. gadā, kad apprecējos, kopā ar vīru Valdi pārnācām dzīvot uz Pilskalni. Iepazināmies sakaru nodaļā. Tolaik viņš jau bija izcietis trīs soda gadus Sibīrijā — tur nokļuva tādēļ, ka saplēsa Staļina portretu,” atceras Lūcija.
Desmit gadu viņa strādāja sovhozā “Nereta” par lopu apsēklotāju, bet pēc tam par slaucēju, savukārt vīrs turpat bija brigadieris. Abi audzināja trīs bērnus — meitu un divus dēlus.
Laid pasaulē un ej strādāt
“Tagad sievietes pieprasa māmiņu pabalstus, ir ilgs apmaksāts atvaļinājums pirms un pēc dzemdībām, bet toreiz brīvdienu bija maz — apmēram mēnesi pirms un mēnesi pēc dzemdībām, tad atkal bija jāiet strādāt,” teic Lūcija.
Sovhoza laikā sākumā piemājas saimniecībā nedrīkstēja turēt daudz lopu, tikai vienu govi un kādu cūku, vēlāk šo aizliegumu atcēla. “Par bērniem vienmēr esam gādājuši, un badā neviens nav bijis. Toreiz visiem bija daudz jāstrādā, bet tagad daudzi ir palaidušies slinkumā, negrib strādāt, zina tikai pabalstu prasīt, viens to nodzer trijās dienās, cits nedēļā un atkal iet pēc pabalsta. Tos nevajadzētu piešķirt, jo katram pašam par sevi ir jādomā un par bērniem jāgādā. Ja proti viņus pasaulē laist, tad jāzina arī, kā rūpēties un maizi sagādāt,” uzskata Lūcija.
Tagad tikai drupas
Pilskalnes pagasta fermā “Mičūnes” kādreiz bija ap 200 govju, un Lūcija katru dienu slauca 50. Kad sovhozs izjuka, arī darba vairs nebija. Tagad ferma pārvērtusies drupās.
Lūcijas kundze “Mičūnēs” dzīvo kopā ar meitas Maldas ģimeni. Meita stāsta, ka nopirkta zeme pie mājas un vecās fermas teritorijā. “Saimniecības ēku gan vēl varētu izmantot, bet ko gan iesākt ar drupām?” viņa saka.
Ja varētu izdzēst
bēdas…
Jautāta, ko savā dzīvē gribētu mainīt, ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, Lūcija atbild: “Neko nemainītu, vienīgi — lai nebūtu lielo bēdu, kas piemeklēja ģimeni. Jaunākajam dēlam bija tikai 27 gadi, kad Neretā viņu sabrauca automašīna, un tajā pašā gadā nomira arī vīrs. Toreiz pati bēres rīkoju un vēlāk daudz strādāju, lai tikai nebūtu par to visu jādomā,” stāsta Lūcija, un, atceroties smagos brīžus, viņai acīs sariešas asaras.
Kādu padomu viņa gribētu dot jauniem cilvēkiem, kas sāk savu dzīvi? “Es padomus nedodu, katrs pats lai savu dzīvi dzīvo. Ne es klausīju savai mātei, ne jaunie klausa saviem vecākiem. Vai jūs jaunībā savai mātei klausījāt?” viņa nosaka.
Bez brillēm
Kā Lūcija aizvada savas dienas? “Tagad būtu bagāta kundze, ja vien kādreiz valsts mani nebūtu apzagusi, mainot 1000 rubļu pret pieciem latiem. Paravēju, pabaroju vistas, pakrauju malku, nekādus kalnus jau negāžu. Govi jau sen vairs neslaucu. Pēdējos desmit gadus atpūšos — televīzijā skatos seriālus.”
Lūcijas istabā ir arī daudz grāmatu. “Kādreiz daudz lasīju, grāmatas pati sapirku. Visvairāk patīk mīlestības un kriminālromāni, bet tagad grāmatas vairs nelasu. Tikai avīzes un — bez brillēm.” Lūcijas meita piebilst, ka viņa šo to arī noada bez brillēm.
“Mēs par visu par daudz satraucamies, bet māte visu uztver mierīgāk,” teic meita.
Kā svinētas dzimšanas dienas? “Kad bijām mazi, dzimšanas dienas nevarējām atļauties svinēt, labi, ja iznāca maizei. Arī vēlāk nesvinēju. Man nepatīk lielas balles un svinības,” atzīst jubilāre un pacienā ar konfektēm, kuras atvedis mazdēls. “Vislabākā dāvana ir buča. Ja kāds mīl, ar to pietiek,” viņa saka.
