Laikrakstu “Staburags” regulāri uzrunā neapmierināti lasītāji, kuri nesaprot, kādēļ avīzē publicētajā demogrāfijas tabulā nav nosaukti Aizkraukles novadā reģistrētie mirušie. Cilvēki interesējas, vai Aizkraukles dzimtsarakstu nodaļas “priekšniece” — pašvaldība — pieņēmusi šādu lēmumu?
Aizkraukles novada dzimtsarakstu nodaļa nav vienīgā, kas vairs neatklāj mirušo vārdus un uzvārdus. Daudzus gadus ierastā prakse tika apturēta, kad, stājoties spēkā Datu aizsardzības regulai, katrs to interpretēja pēc sava redzējuma. “Mūsu gadagājuma cilvēki nesēž sociālajos tīklos. Laikrakstā publicētajā demogrāfiskajā tabulā uzzinājām, kad mūsu bijušie klasesbiedri, kolēģi vai paziņas devušies aizsaulē. Varējām piederīgajiem izteikt līdzjūtību. Galu galā vai Aizkrauklē ir citi noteikumi, salīdzinot ar kaimiņu novadiem? Kādēļ Skrīveros un Koknesē informācija par mirušajiem ir publiskojama, bet pie mums nē?” vaicā kāda kundze. Viņas draudzene stāsta, ka tikai nesen uzzināja par vīra bijušā kolēģa nāvi. “Ieraudzīju sludinājumu, kurā pārdod paziņas dzīvokli. Interesējoties uzzināju, ka saimnieks, vīra bijušais kolēģis, jau pirms pāris mēnešiem nomira. Dzīvoja viens, bērni, paziņas neziņoja. Mēs pat nevarējām pienācīgi atvadīties.”
Olita Sticere, Aizkraukles dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, neplāno atkāpties no pieņemtā lēmuma nesniegt informāciju par mirušajiem Aizkraukles novadā. “Mans lēmums nav balstīts uz Datu aizsardzības regulu, mēs strādājam, balstoties uz Civilstāvokļa akta reģistrācijas likumu. Tā 6. panta 7. un 8. punktā teikts, ka tiesības iepazīties ar miršanas reģistra ierakstu un pieprasīt miršanas apliecību, izziņu par miršanas reģistrāciju vai miršanas reģistra ieraksta kopiju ir mirušā radiniekam. Citai personai ir tiesības pieprasīt un saņemt izziņu par civilstāvokļa akta reģistrāciju, ja tā pamato savu tiesisko ieinteresētību. Datu aizsardzības regula uz mirušajiem neattiecas, tomēr iespējami izņēmuma gadījumi, kad informācija ir sensitīva. Mēnesī var būt pat 20 mirušas personas, es nespēju un nevaru izvērtēt katra gadījuma konfidencialitāti. Pašvaldība man uzticēja pieņemt lēmumu šajā jautājumā. Ja gadījumā, sniedzot informāciju par mirušajiem, rastos iebildumi, tad visa atbildība gultos uz manis. Lai gan agrāk mēs šo informāciju sniedzām, zināju, ka tas reiz beigsies.”
Olita Sticere atklāj, ka dzimtsarakstu nodaļā saņemti zvani ar jautājumiem, kā uzzināt par mirušajām personām. Viņa neuzskata, ka vienkārša ziņkāre ir pamatojums informācijas izpaušanai.
Leons Līdums, Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs, uzticas dzimtsarakstu nodaļas darbinieku kompetencei, lai gan esošā prakse arī pašvaldībai sagādā neērtības. “Pašvaldības uzņēmumu darbiniekiem ir grūtāk uzzināt par vientuļajiem cilvēkiem, kuri ir miruši. Agrāk par to varēja uzzināt no demogrāfiskās tabulas. Dzimtsarakstu nodaļas vadās pēc likumiem, darbi-
nieces ir zinošas, viņas apmeklē seminārus un rīkojas pēc attiecīgajām nostādnēm. Olita Sticere ir juriste, viņa zina, ko dara. Protams, ir iespējams painteresēties, vai neesam kļuvuši lielāki birokrāti, kā tas nepieciešams. Protams, mēs esam par iedzīvotāju ērtību, ja likums to ļautu, mēs atbalstītu mirušo personu vārdu un uzvārdu publiskošanu.”
Laikraksts “Staburags” par šo jautājumu konsultējās ar Tieslietu ministrijas valsts sekretāru Raivi Kronbergu, kurš vada ministrijas paspārnē izveidoto konsultatīvo padomi. Tās sastāvā ir gan Datu valsts inspekcijas, gan Dzimtsarakstu departamenta pārstāvji, un apspriests arī šis jautājums. Tāpat Kronberga kungs “Staburagam” uz šo jautājumu sniedza arī rakstisku atbildi. Viņš norāda, ka dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem nav pamata nesniegt šādus datus, jo Latvijā pieņemtais likums par fizisko personu datu apstrādi un datu aizsardzības regula uz mirušām personām neattiecas. Un, publicējot tikai mirušās personas vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu, nekādus sensitīvus datus ne par pašu aizgājēju, ne par viņa tuviniekiem atklāt nav iespējams.
“Datu regula neattiecas uz mirušajām personām. Līdz ar to mirušo personu datu apstrāde (informācijas vākšana, publicēšana) nav pakļauta Regulas noteikumiem un FPDAL un var būt publicēta. Ierobežot mirušo personu datus var tikai tādā gadījumā, kad publicēšana individuāli skar dzīvo personu un var radīt iejaukšanas risku personas privātajā dzīvē. Piemēram, ja publicē mirušās personas personalizētu diagnozi, slimības, šī var būt informācija, kas skar dzīvas personas — radiniekus, jo slimības var būt pārmantojamas. Šajā gadījumā būtu jāvērtē mērķis, kāpēc šāda informācija jāpublicē. Tomēr šis izņēmums neattiecas uz mirušo personu vārdiem, uzvārdiem un dzimšanas gadiem, tos var publicēt,” skaidro R. Kronbergs. ◆
