Nekad neticētu, ka zalvietei Veltai Smukšai, kura tik aizrautīgi smejas, gadu ir tuvu astotajam desmitam. Dzirkstīt dzirkstī dzīvesprieks un veselīgs humors. Nav tāda cilvēka pasaulē, kurš nebūtu izjutis grūtumu, kam dzīves ceļš tikai rozēm kaisīts, bet tādu cilvēku, kuri visām bēdām spēj raudzīties pāri gaišu skatu un bez rūgtuma sirdī, ir maz. Un Veltas kundze noteikti ir viena no viņiem.
Veltu Smukšu pirms intervijas satiku pāris reižu, un pēc neilgas sarunas radās pārliecība, ka uz šādiem cilvēkiem taču balstās mūsu Latvija — krietniem, strādīgiem, sirsnīgiem. Arī tik kuplu bērnu pulciņu izlolo retā ģimenē. Veltas kundze visām atvasēm spējusi iemācīt darba tikumu.
Ar moci uz Liepāju
— Kad iepriekš tikāmies, stāstījāt, ka jaunībā labprāt braucāt ar motociklu.
— Tas man patika. Vīram nebija vadītāja apliecības, bija slinks uz mācīšanos, tāpēc braucu es. Pirmais mocis mums bija “minskiņa”, tāds maziņš. Atceros, reiz braucām uz Neretu, uz tirgu sivēnu pirkt. Atpakaļceļā man negribējās braukt, stūrēja vīrs, bet es iespiedu azotē sivēnu. Protams, netālu no Neretas apturēja vietējais milicis un uzlika sodu.
— Braucāt arī kur tālāk?
— Liepājas pusē, Durbē, dzīvoja mana pusmāsa, arī pie viņas braucām ar motociklu. Meita un dēls kulbā, vīrs aiz muguras, un uz priekšu! Ja piecos, sešos rītā izbraucām, Durbē bijām agrā pēcpusdienā.
“Kā es tēvu pazīšu?”
— Vai Zalvē ir jūsu dzimtā puse?
— Nē, esmu seciete. Tēvs piedalījās Pirmajā pasaules karā, viņam Secē piešķīra zemi un māju “Gravānus”. Pirmā sieva tēvam nomira, palika atraitnis ar divām meitām, jaunākajai tikai kādi četri gadiņi. Tad viņš satika Annu Paulīni, manu māti. Lai gan vecākiem nebija liela saimniecība, tēvu arestēja un izsūtīja uz Sibīriju. Viņš piecus gadus pavadīja Krasnojarskā. Arī mēs ar māti sākumā bijām sarakstā, tomēr no pēdējā saraksta mūs izsvītroja. Sūtījām tēvam paciņas. Atceros atkalsatikšanos. Tēvs ar vilcienu bija ticis līdz Krustpilij, māte vēlēja braukt viņam pretī. Un tad es samulsu, jautāju: bet kā es viņu pazīšu? Pazinu gan, tāds svešs bija, novājējis.
— Bērnība un agrā jaunība jums iegadījās grūtā laikā.
— Kara laiks un visas nebūšanas izjauca skološanos. Tāpēc arī izglītības man nekādas nav. Biju pabeigusi 5. klasi, tēvs bija Sibīrijā, pusmāsas savā dzīvē. Toreiz uzlika lielus nodokļus, ja nespēja samaksāt, atņēma lopiņus. Abas ar māti nevarējām vairāk to “pavilkt”, vienā naktī sakrāmējām mantas vezumā un aizbraucām pie mātes brāļa uz Sunāksti. Viņš bija mežsargs, padzīvojām tur. Kad tēvs atgriezās no Sibīrijas, mēs abi kādu laiku gājām meža darbos, tolaik man bija sešpadsmit. Pēc tam sāku strādāt mežniecībā. Sāku ar pašu mazumiņu, visvienkāršākajiem darbiņiem — locīju papīru, rakstīju ar rakstāmmašīnu, iemācījos skaitīt ar skaitīkļiem.
— Ilgi nostrādājāt mežniecībā?
— Strādāju gan Seces, gan Zalves mežniecībā. Rīgā pabeidzu grāmatvežu kursus un 22 gadus Zalves mežniecībā biju rēķinvede—kasiere. Mežniecībā strādāja arī mans nākamais vīrs Atis. Darbā iepazināmies un drīz vien apprecējāmies, sākām dzīvot Vērtūžos. Bet vispār esmu darījusi ļoti daudz dažādu darbu — biju apkopēja skolā, trauku mazgātāja, pastniece, pārdevēja, naktssardze, svērēja, kolhoza ēdnīcas vadītāja. Jo vairāk dara, jo vairāk var paveikt.
Uzvar vīra spīts
— Teicāt, ka dzīvojāt Vērtūžos. Kā nokļuvāt šajās mājās Zalvē?
— Ļoti gribējās savu māju, Vērtūžu dzīvoklī bija šauri, kaimiņi viens otram uz kakla. Kopīgas kūtis, pagrabs tālu, ūdens jānes pašiem. Divi vecākie bērni jau bija savā dzīvē, bet četri vēl audzināmi. Protams, gribējās plašumu. Toreiz strādāju pastā, šajās mājās dzīvoja pensionāri, viņi pārcēlās pie bērniem Jēkabpilī un piedāvāja man pirkt māju. Bija mazliet iekrāta naudiņa, nobaroti divi buļļi. Vispirms runāju ar vedeklu un dēlu, un viņi atbalstīja, lai tik pērkot. Bet vīrs neparko — nē, nekādā gadījumā no Vērtūžiem projām neiešot, tikai ar kājām pa priekšu. Visādi domājām, runājām, bet šis — nē un nē! Nospriedām — kur paliks, gan jau atnāks. Pārcēlāmies, bet vīrs neatnāca. Braukāja, palīdzēja saimniecības darbos, bet dzīvoja tur. Spītīgs. Četrus jaunākos bērnus pati izaudzināju, izskoloju, visiem ir profesija, izglītība.
— Jums ir kupls bērnu pulciņš.
— Mana vecvecmāte, kura nodzīvoja līdz 103 gadu vecumam, izaudzināja septiņus bērnus, man par vienu mazāk. Vīram ģimene nebija kupla, tikai brālis, kurš kara laikā gāja bojā. Es mātei biju vienīgā. Kādreiz viņai pārmetu — kāpēc man nav īstās māsas vai brāļa? Man ir dēls Juris un piecas meitas — Ilze, Dace, Māra, Evita un Ligita. Tagad ir liels pulks mazbērnu — 11 mazdēlu, četras mazmeitas un četri mazmazbērni. Gadu amplitūda ir plaša — vecākajam mazdēlam nākamgad būs trīsdesmit viens, jaunākajai mazmeitai — gads. Interesanti, ka visām mazmeitām vārdi sākas ar vienu burtu — Linda, Laura, Loreta un Luīze. Vienmēr kāds ciemojas pie manis, braucu viesos arī pati. Saka taču — katrs bērns mātei dod spēku.
— Tad jums ļoti daudz spēka!
— Nu jau sāk iet mazumā. Kad gaidīju bērnus, lai vairāk nopelnītu, centos strādāt, cik ilgi varēju, dažkārt pat nedēļu pirms dzemdībām vēl gāju darbā. Kad gaidīju jaunāko meitu, iznāca citādi. Pirmdien vēl nostrādāju līdz četriem pēcpusdienā, un deviņos vakarā meita bija klāt. Nedēļas vidū atbraucu no slimnīcas, kādas četras dienas pa māju un atgriezos darbā veikalā, bija arī sava saimniecība. Izaudzināju ne tikai savus bērnus, bet arī mazdēlu. Puika bija ļoti slimīgs — plaušas, asinsvadu problēmas. Kamēr bija maziņš, pa slimnīcām vien, un es vienmēr biju līdzās. Vienreiz Aizkraukles slimnīcā mani negribēja ņemt pretī, teicu — tad sēdēšu koridorā. Ielaida. Puika nevarēja dzīvot mūra mājā, palika pie manis un te arī pamatskolu pabeidza. Tagad strādā Jēkabpilī, nu jau 21 gads, liels, vairs neklausa.
Puse govs, gailis un vistas
— Ko darāt brīvajos brīžos?
— Patīk rokdarbi. Pieadīts, pietamborēts kaudzēm — zeķes, cimdi, pirkstaiņi, sedziņas. Vedeklai notamborēju sedziņas, mazdēla sievai arī, meitām, visiem, kuri grib. Rokdarbus māte ierādīja, viņa bija liela rokdarbniece. Kad bērni bija mazi, šuvu drēbītes, tolaik jau neko nevarēja nopirkt. Tagad gan tikai pāršuju.
—Vai vēl saimniekojat?
— Neko lielu vairs, protams, ir dārzs, bet no lopiņiem tikai piecas vistas, gailis, suns, divi kaķi un puse govs. Puse tāpēc, ka gotiņu dalu ar meitu. Vasarā govs mīt te, pa ziemu — centrā pie meitas. Ziemā negribas iet uz kūti, slaukt, tīrīt mēslus. Gribu padzīvot dīkāk.
— Apmeklējat arī kultūras pasākumus?
— Labprāt gan tagad, gan jaunībā. Diemžēl vīram nepatika ne balles, ne tas, ka es dejoju tautas dejas, nelaida. Kādu reizi jau pielauzu viņu, un mēs aizgājām kopā uz balli. Tolaik balles bija citādas. “Dzīvā” mūzika, nereti spēlēja arī Zalves pūtējorķestris. Nedancoja cepurēm galvā, puišiem žaketes bija kārtīgi aizpogātas, kaklasaites smuki sasietas. Meitas svārkos, kleitās. Līdz rīta gaismai nepalikām, trijos mājup. Balles kurpītēs cauri mežam kilometrus piecus kājām. Mana māte bija pakūtra, esmu atsitusies savā vecāmātē. Viņa bija žiperīga, jautra un aša. Atminos kādu gadījumu. Tolaik vēl dzīvojām Sunākstē pie mātes brāļa mežsarga. Desmit kilometru attālajā Sunākstē bija balle, turp braucām ar zirgu. Man tolaik bija 16 gadu, gribējās padancot, tāpēc tas, ka uz balli devās arī vecāmāte, mani īpaši neiepriecināja. Pie sevis nodomāju: gribēšu palikt ilgāk, bet vecāmāte gan jau ātri gribēs mājās. Ausa gaismiņa, es nodejojusies, nogurusi, pajautāju vecaimātei, vai brauksim mājās, bet viņa man atsaka: “Vai tad tu nemaz negribi mūziku paklausīties?”
