Skrīverietis Jānis Ozoliņš ir mednieks ar vairāk nekā 65 gadu stāžu. Sirmajam vīram jau 84, taču brīvdienās viņš joprojām dodas medībās, un ilgajā mednieka mūžā piedzīvots ne viens vien neparasts gadījums.
Vainīgas pīles
— Kā kļuvāt par mednieku?
— Medīju jau sen, kopš 1947. gada, kad vēl studēju. Mana tēva mājas bija Doles pagastā Daugavas krastā. Tur bija jauki līcīši un sēkļi, kuros mitinājās daudz pīļu. Nu, kā lai šādā situācijā nekļūst par mednieku? Tolaik bises pārdeva universālveikalā — nevajadzēja pat nekādu īpašu atļauju no milicijas. Vien, lai uzņemtu kolektīvā, bija nepieciešams galvotājs.
— Vai pirmās medības palikušas atmiņā?
— Protams! Bijām vienojušies braukt medīt uz Kurzemi pie kāda pazīstama mežsarga. Lai arī bija auksta rudens diena, sēdāmies uz motocikliem un braucām gandrīz divsimt kilometru uz Ventas krastiem. Aizbraucām, bet sāka līt, veidojās atkala, migla. Izstaigājām mežu — neviena dzīvnieka! Pēdīgi pa visiem nomedījām vienu zaķīti.
Divi vienā
— Atklājiet kādu no interesantākajiem gadījumiem!
— Kā gan bez tiem! Prātā palikušas medības tepat Skrīveros. Masts jau bija gandrīz izdzīts, un tuvojās dzinēji. Skatos — nāk vesels bars cūku! Nu es arī nekavējos ar šāvienu. Viena krīt! Šauju otrreiz — cūka palecas un pazūd krūmos. Interesanti, ka blakusstāvošais kolēģis vienlaikus izšāva pa to pašu cūku. Abi trāpījumi bija blakus, bet šāviena troksnis — viens. Gāju skatīties, kur palika otra. Mežacūka bija nokritusi turpat aiz grāvja nelielās eglītēs. Tādi mirkļi negadās bieži.
Bet pērn gaides medībās veiksme bija dzīvnieka pusē. Sēdēju tornītī un uz vakara pusi aizsnaudos. Paveru acis — skatos, kuilis jau rok turpat deguna galā. Uztraukumā mēģināju šaut, bet netrāpīju.
— Bijuši arī kuriozi?
— Medībās ar dzinējiem kāds no vīriem nomedīja pērno sivēnu. Vēl noteicu, lai kārtīgi apskata un vajadzības gadījumā šauj vēlreiz. Viņš tik nosmējās, ka nu jau ruksis nekur nepazudīs. Devāmies uz nākamo mastu, bet guvumu atstājām turpat uz stigas. Vēlāk atnācām, bet cūkas vairs nav! Bija devusies “pastaigāties”. Tālu gan nebija tikusi, taču pārsteigumu mums sagādāja pamatīgu.
Pārsteidza reiz kāds mednieks. Pulcēšanās vietā nonācis, viņš lielīgi saka: “Nu nogāzu baigo kukaini!”. Mēs jau priecājāmies, ka nu būs, ko dalīt, bet, kad aizgājām — izrādījās, ka nomedīts neliels aļņu teļš… Tā nu mums tas teiciens iegājies — ja kāds lielās, ka nošāvis “baigo kukaini”, tad nekas liels nav trāpījies.
Galvenais — laba kompānija
— Kuras medības jums labāk patīk — gaides vai ar dzinējiem?
— Katrās ir savs skaistums. Gaides medībās tu sēdi kā nabadziņš, snaud un gaidi — atnāks zvērs vai neatnāks, toties, kad atnāk, var rūpīgi sagatavoties šāvienam. Var priecāties ne tikai par dzīvniekiem, bet arī par dabas skaistumu. Interesanti vērot, kā mainās gaisma, klausīties putnu dziesmās un citās meža skaņās.
Medībās ar dzinējiem, īpaši, ja ir labs suns, var laikus saprast, kur pārvietojas zvēri un kur var nākties šaut. Šīs medības ir dinamiskākas. Ja suņa nav, tad gan ir grūti un šāvienam jāsagatavojas sekundes desmitdaļā. Ar gadiem notēmēt kļūst arvien grūtāk, jo nav vairs tās veiklības, kas jaunībā.
Medībās iegūtais medījums nav pats svarīgākais, lai gan ir labi, ja vakarā var sadalīt guvumu. Galvenais ir pabūt labā kompānijā, pavilkt vienam otru “uz zoba”. Tas viss pieder pie lietas. Piemēram, kādam jaunajam medniekam aizrādīt, lai buka aknām žulti nesagriež. Šis, nabadziņš, uztraukumā svīst, jo piemirsis, ka buka aknām žults nemaz nav…
Vāciešu pieredze
— Vai medību tornīšus ierīkojat pats?
— Tagad man palīdz jaunākie mednieki, bet savlaik kopā ar Nikolaju Kazeku bijām pirmie, kas Skrīveru pusē sākām būvēt medību tornīšus. Kazeka kungs pasūtīja mednieku žurnālus no Vācijas “Unser Jagd”. Tajos bija sīki aprakstīts, kā ierīkot gaides medību vietu. Arī mēs divatā tādu ierīkojām — tornītim bija jumtiņš, sienas, atverami lodziņi, ērts sēdeklis. Tolaik populāras bija medības ar dzinējiem, tāpēc vīri par mums smējās, bet tagad gaides medībās katrs labprāt sēdētu tādā tornītī. Tikai ļoti rūpīgi jāizvēlas vieta, kur šādu tornīti novietot. Jāņem vērā dzīvnieku pārejas, vēja virziens un citi apstākļi.
Lūsis aiziet pie kaimiņa
— Vai esat ieguvis vērtīgas trofejas?
— Izcilu aļņa vai brieža ragu man nav. Ir vairāki interesanti buku radziņi. Arī plēsēju — lūša un vilka — ādas nav. Taču atmiņā palicis gadījums, kad lūsi ieraudzīju pirmo reizi. Tas bija pirms daudziem gadiem. Izvietoja mūs, medniekus, mastā. Lūša pēdas ir. Pašu dzīvnieku pirms tam nekad nebiju redzējis. Pavisam netālu priekšā pamanīju kādu garām kājām, kas uzmanīgi brida pa sniegu. Baidījos šaut, jo nebiju pārliecināts, kas tas par zvēru. Kamēr domāju, viņš aizgāja pie kaimiņa, kurš viņu nošāva. Tas ir pats svarīgākais — ja neesi pārliecināts, labāk nešaut.
Gaļa veikalā lētāka
— Ko jūs ieteiktu tiem, kuri vēl tikai vēlas kļūt par medniekiem?
— Jāatceras, ka veikalā gaļa ir lētāka. Medības ir ļoti dārgs vaļasprieks, un jābūt patiesai vēlmei iepazīt dabu un tajā notiekošos procesus. Kad apliecība iegūta, nepārtraukti jāmācās un jāpilnveidojas, lai sniegā vai uz smilšaina ceļa par iepriekšējās nakts notikumiem var lasīt kā grāmatā.
Man šķiet, ka medniecība šajos laikos kļuvusi par elitāru vaļasprieku, vairāk vērstu uz dažādām sacensībām un smalku ieroču izmantošanu. Savlaik tā vairāk bija domāta plašākam interesentu lokam, un to atbalstīja valsts. Mūsdienās ne katrs interesents ar atļauties kļūt par mednieku.
