Kad biju maza, man ļoti patika pasakas. Īpaši tās ar laimīgām beigām, kad atjāj princis baltā zirgā un apprec nabaga kalponīti. Es, protams, pasakām ticēju un ilgi gaidīju savu princi, līdz gandrīz paliku vecmeitās. Nebija man ne prinča, ne zirga, ne mašīnas. Labi, ka vēl tāds Indriķis gadījās.
Taču katram vecumam ir savas pasaku grāmatas. Manējās tagad ir skaistumkopšanas kompāniju katalogi. To lasīšana ir mana iecienītākā nodarbe. Un es ticu, kas tajos ir rakstīts. Piemēram, vienā no katalogiem izvēlējos mitro acu kontūrlīniju, pie kuras attēla apgalvots, ka manas acis būs uzmanības centrā. Lai par to pārliecinātos, piecas reizes iegāju virtuvē, kur Indriķis tīrīja sēnes, līdz beidzot neizturēju un jautāju, vai tad tiešām viņš neko manī neredz?! Izrādās, viņš nemanīja manu izteiksmīgo skatienu. Nu gatavais auns, ne velti Auna gadā dzimis! Nākamajā dienā uzklāju skropstu tušu, lai tās iegūtu 24 reizes lielāku apjomu. Vakarā apsēdos blakus Indriķim, kad viņš skatījās ziņas. Teicu: “Ieskaties man acīs!” Viņš domāja, ka esmu sajukusi, un atkal neko neredzēja! Taču man ļoti miegs uznāca — acis pašas vērās ciet, laikam par daudz to tušu uzsmērēju. Vakar pasūtīju krēmu. “Atgūsti jaunavīgu ādu ar dabas un zinātnes spēku!” — tā bija rakstīts katalogā. Nu, ja šis solījums piepildītos, Indriķis mani nepazītu! Varēja taču kādreiz kaut viena pasaka kļūt par īstenību! Citādi man šķiet, ka ar tām ir kā loterijā — es allaž izvelku tukšo lozi.
Izabella
