Šodien kalendārs vēstī, ka ir Starptautiskā senioru diena. To Apvienoto Nāciju asambleja par starptautiski atzīmējamu pasludināja jau pirms 28 gadiem, lai visā pasaulē šajā dienā godinātu vecākās paaudzes devumu valsts tautsaimniecības attīstībā un sabiedrībai kopumā. Protams, daļa pensionāru būtu daudz apmierinātāki, ja šī godināšana par mūža devumu atspoguļotos arī pensijās. Kā liecina Labklājības ministrijas 2019. gada dati, vecuma pensiju saņem 448 483 iedzīvotāji. No viņiem 6 procenti saņem pensiju, kas ir mazāka par 150 eiro. Visvairāk (47 procenti) ir saņēmēju, kuru pensija ir amplitūdā no 250 līdz 300 eiro.
Pagājušajā nedēļā notika Latvijas Pensionāru federācijas domes sēde, kurā pārstāvētas 130 pensionāru organizācijas no visas Latvijas. Seniori aicināja Saeimu un valdību vairāk pievērsties pensionāru nabadzības riska un ienākumu nevienlīdzības pieauguma problēmai. Skarbs savos izteicienos bija bijušais Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš. Viņš norādīja, ka Eiropas institūcijas ir ieviesušas tādus rādītājus kā nabadzības risks un tas pensionāriem arvien pieaug, līdz ar to arī nevienlīdzība. Viņaprāt, jaunā Saeima dzīvo uz vecās rēķina, jo visi lēmumi, par kuriem tagad runā, piemēram, pensiju indeksācija un citi, ir pieņemti iepriekšējās laikā. “Domāju, ir jāplāno protesta akcijas!” pārliecināts ir A. Siliņš.
Par to, ka daudziem pensionāriem nākas skaitīt katru centu, regulāri izjūt arī “Staburags”. “Kāpēc man par gāzi jāmaksā vairāk, ja to ļoti reti lietoju?”, “Kāpēc man tik liela summa elektrības rēķinam?”, “Kāpēc pieaugušas produktu cenas?” — tie un citi ir jautājumi, par kuriem norūpējusies daļa mūsu lasītāju, jo grūti savilkt galus. Oktobris senioriem ir arī lielie gaidīšanas svētki, jo tiek indeksētas pensijas, kas kādam raisīs prieku, bet kāds būs vīlies, jo cerējis saņemt vairāk. Protams, lielākais pielikums būs tiem, kuri saņem lielākas pensijas.
Taču, kamēr valstsvīri rēķina, pārrēķina, uzrēķina, dala un pārdala finanses, cilvēkam ir jādzīvo. Un apbrīnojami, ka dažs ar minimālo pensiju staigā dziedādams un ir laimīgāks nekā tas, kas saņem pāri par 500 eiro. Katram cilvēkam laimes mērs ir citāds: kādam tas ir tikai smaids, bet citam — visa dzīve, jo patiesībā jau katrs esam savas dzīves saimnieks.
“Esmu apņēmusies, ka jebkurā situācijā būšu priecīga un laimīga, jo esmu mācījusies no pieredzes, ka mūsu laime vai nelaime atkarīga no mūsu attieksmes, nevis no apstākļiem” — pirms vairāk nekā 200 gadiem teiktie Martas Vašingtonas vārdi aktualitāti nav zaudējuši arī šodien. ◆
