Gandrīz pirms diviem mēnešiem, 13. martā, rīts Briselē man iesākās nelāgi — nedaudz aizgulējos un, lai pagūtu uz savu mājupreisu līdz Rīgai, autobusa vietā nācās “ķert” taksometru. Neko darīt, par savām kļūmēm reizēm nākas maksāt burtiski. Lidostā gan nokļuvu laikā, un torīt tur vēl nekas neliecināja par draudošo pandēmiju un, iespējams, lielāko krīzi, kādu Eiropa (un ne tikai) piedzīvojusi kopš Otrā pasaules kara beigām. Vietām jau bija izvietoti roku dezinfekcijas līdzekļi, šur tur pūlī pavīdēja pa kādai higiēniskajā maskā tērptai sejai, ko apkārtējie gan uztvēra kā vairumu citu lietu lidostā, kas neattiecas uz pašiem personīgi — ar garlaikotu vienaldzību. Arī es. Jau 15 gadus esmu nostrādājis Briselē kā sinhronais tulks Eiropas Savienības institūcijās, lidot nākas daudz biežāk, nekā pašam to gribētos, un Briseles Zāventemas lidostā piedzīvots ne tas vien.
Iepriekšējā dienā Latvijā bija izsludināta ārkārtējā situācija, bet Briselē viss vēl bija šķietami mierīgi. Tiesa, koronavīrusa gadījumu skaits Beļģijā pēdējās nedēļas laikā bija sācis strauji pieaugt, un nule kā reģistrēts arī pirmais mirušais — kāds 90 gadus vecs flāmu kungs. Taču līdz šim lielais vairums saslimušo bija hospitalizēti valsts ziemeļos, Flandrijā, savukārt Briselē to vēl tikpat kā nebija un vietējās varasiestādes bija nolēmušas pagaidām atstāt visu, kā ir, un nekrist priekšlaicīgā panikā. Tagad, domājot par to retrospektīvi, tas šķiet pārsteidzoši tuvredzīgi.
Atgriežoties Rīgā, gan lidostā, gan arī pašā pilsētā todien vēl nekādas īpašas ārkārtējās situācijas pazīmes nebija vērojamas. Valdība jau bija nākusi klajā ar saviem ieteikumiem un instrukcijām, bet pagaidām tam visam vēl nebija īsti saistoša rakstura. Ņemot vērā Beļģijas, kā arī daudzu citu Eiropas valstu tā brīža šķietami relaksēto attieksmi pret notiekošo, man sākotnēji bija aizdomas, ka mūsu priekšstāvji kārtējo reizi ir pārcentušies, metušies strēbt karstu un jau atkal lieku reizi sarežģījuši dzīvi saviem pilsoņiem. Neraugoties uz to, pēc zināmām diskusijām ģimenē nolēmām pašizolēties uz veselības iestāžu ieteiktajām divām nedēļām.
Pagāja tikai dažas dienas, un situācija teju visā kontinentā sāka strauji mainīties uz slikto pusi. Kad arī citviet tika noteikti strikti karantīnas laika ierobežojumi un cilvēkus ne tikai aicināja, bet viņi arī bija spiesti palikt mājās, man nācās mainīt savu sākotnējo nostāju un atzīt, ka šoreiz mūsu valdība rīkojusies ļoti tālredzīgi un izlēmīgi. Šobrīd Beļģijā ziņots par aptuveni 50 000 inficētajiem un teju 8000 mirušajiem. Tiesa, paši beļģi savu salīdzinoši lielo upuru skaitu skaidro ar to, ka viņi skrupulozāk reģistrējot savus mirušos, kamēr vairumā citu valstu par pandēmijas rezultātā viņsaulē nonākušajiem uzskatot tikai tos, kam ir bijušas pozitīvas vīrusa analīzes. Beļģijas Karalistē par tādiem atzīstot arī tā saucamos “aizdomīgos gadījumus”, proti, arī tās nāves, kur nelaiķim gan ir bijuši attiecīgi simptomi, bet dzelžainu pierādījumu par viņa aiziešanas iemesliem aizsaulē neesot. Lai tur vai kā — tā vien šķiet, ka mēs būsim visu to “pārziemojuši” jeb “pārpavasarojuši” daudz vieglāk. Vismaz raugoties no sabiedrības veselības viedokļa. Par ekonomiskajām sekām runāt vēl pāragri. Cik necik ticami prognozēt tās atsakās pat vadošie pasaules ekonomisti, tādēļ par to pagaidām vērts paklusēt.
Kā allaž, līdzīgās kritiskās situācijās sociālajos tīklos un arī citviet nākas saskarties ar dažnedažādākajām sazvērestības teorijām par iespējamajiem “patiesajiem” koronavīrusa cēloņiem. Bet padomāsim — pat ja mēs rīt gūtu simt procentu pārliecību, ka šo sērgu izraisījis Bils Geitss, Ķīnas specdienesti, farmaceitiskās kompānijas, masoni, citplanētieši vai žurkas — vai mums būtu jānožēlo, ka esam rīkojušies apzinīgi, ka esam darījuši visu, kas bijis mūsu spēkos, lai pasargātu sevi un savus mīļotos no saslimšanas un, iespējams, mokpilnas nāves? Vai mēs, to zinot, būtu reaģējuši radikāli atšķirīgi? Tieši šis ir svarīgākais jautājums. Politiķi, vēsturnieki un pētnieki vēl gadiem ilgi turpinās lauzt šķēpus par to, kāpēc 21. gadsimta augsti civilizētā sabiedrība izrādījās tik nesagatavota globālam veselības apdraudējumam. Mums, pārējiem, jādzīvo šeit un tagad.
Šogad nenotiks vairums dažādu publisku un svinīgu pasākumu. Arī Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadiena 4. maijā šogad bija citādāka. Taču gada sākumā visi kopā vēl paguvām piedzīvot barikāžu atceres dienas. Radio dzirdēju kādu izsakāmies, ka šodienas jauniešiem šis varētu būt viņu paaudzes “barikāžu” periods. Protams, intensitāte un likmes ir citas, tomēr kā laiks, kurā pēkšņi nekas vairs nav tā, kā bija vakar, kurā jaušamas nenovēršamas pārmaiņas, kurām nāksies pielāgoties vai nu ar Lielā Nezināmā uzjundītu optimismu, vai ar caur sakostiem zobiem slāpētām nopūtām — kā tāds šis laiks ļauj novilkt zināmas paralēles ar barikāžu dienām. Droši vien nepiedzīvosim to dullo eiforiju, ko izjutām, kad atkāpās omonieši un aizbrauca tanki. Taču, līdzīgi kā toreiz, mūsu dzīves turpmāk dalīsies periodos pirms un pēc Covid, lai kad tas arī iestātos.
Un vēl šis laiks mūsdienu cilvēcei kļūst par savdabīgu pazemības mācību stundu. Nesen atcerējos, ka dižā reformatora Mārtiņa Lutera pēdējie rakstītie vārdi esot bijuši: “Mēs esam ubagi, tā ir.” Dr. Luters tādējādi vēlējās atgādināt kādu mūžsenu patiesību, ko šais laikos gan neatradīsim “Instagram” stāstos, influenceru blogos vai tā sauktajās “wellness” rokasgrāmatās (labsajūtas ābecēs), proti, pašas svarīgākās lietas mūsu dzīvē mums nepienākas, neviens no mums tās nav un nevar būt nopelnījis. Tās ir tikai dāvanas, ko mums baudīt un izmantot, kā nu kurš protam vai uzskatām par vajadzīgu. Sauciet to par providenci, veiksmi vai dabas likumiem, bet neaizmirstiet sirdī būt pateicīgi par to, kas mums ir!
