Gads, tāpat kā laika skaitīšana, ir tikai cilvēka izdomājums, jo patiesībā jau nekas nebeidzas un nekas jauns nesākas. Manas 365 dienas vai 8760 stundu bijušas pilnas cerībām, ar to piepildījumu vai gluži pretējo.
Tā kā pusi šī laika, kā vairums cilvēku, esmu nogulējis, tad tikai četru tūkstošu stundu laikā esmu licis darboties savām maņām — dzirdei, redzei, ožai, sajūtām. Šajā laikā sadzirdēti absurdi politiķu solījumi, iedzīvotāju gaušanās par slikto dzīvi Latvijā, par to, ka nekas nav labi un gaismu tuneļa galā neredz. Gada sākumā redzēts daudz sniega un brists caur kupenām, sasmaržojot ļoti ilgi gaidīto pavasari. Modās cerība jaunai, skaistai dzīvei. Diemžēl vasara sākās ar man neizprotamu notikumu — Zatlera kunga paziņojumu atlaist Saeimu. Steigā ievēlētais jaunais parlaments radīja vien vēl lielāku haosu valstī. Vasara lika vilties arī dažos mūsu puses cilvēkos. Apmeklējot kādas sporta sacensības, izjutu tik augstprātīgu vietējo “slavenību” attieksmi, ka zuda vēlēšanās būt sporta pasākumos Aizkrauklē. Labi, ka pasaulē vēl ir kas vērtīgs un dziļš kā teātris un citas mākslas. Rudens dāvināja daudz skaistu mirkļu Operā, Dailes teātrī. “Amadejs” un “Marija Stjuarte”, “Aija pēc Jaunsudrabiņa”, “Vilkaču mantiniece” un “Karmena”. Izrādes, kuras darbojas kā mūžīgās baterijas. Tās iedarbinu pēc smagas darba dienas.
Pirms 50 dienām biju Īrijā. Apskaužu turienes mieru un sakārtotību. Lai arī dzīve tur rit pēc priekšrakstiem, kas krīzes nomocītajam latvietim, šķiet pat kaitinoši, mājās atgriežoties, šīs stabilitātes ļoti pietrūkst. To izjust arī Latvijā ļoti ceru 2012. gadā.
