Lietuviete Aļuta Sama no Kurmenes pagasta ir mežsardze Jaunjelgavas mežniecībā. Mežsardzes amatā viņa strādā jau vairāk nekā četrdesmit gadu.
Lietuviete Aļuta Sama no Kurmenes pagasta ir mežsardze Jaunjelgavas mežniecībā. Mežsardzes amatā viņa strādā jau vairāk nekā četrdesmit gadu.
Aļuta bērnību un agrīnās jaunības gadus pavadīja pie Mēmeles Lietuvā. Daudzas meitenes bērnībā vēlas kļūt par aktrisēm, dziedātājām. Kāds bija Aļutas sapnis? “Nekad neesmu sapņojusi par tādām profesijām. Jau bērnībā sapratu, ka savu dzīvi gribu saistīt ar dabu, biju īsts dabas bērns. Atceros, ka vēlējos apgūt daiļdārznieces profesiju. Kad pabeidzu skolu, kādu laiku pastrādāju rūpnīcā. Un tad sagadījās tā, ka Beināra mežniecībā vajadzēja mežziņa vietnieku. Man piedāvāja šo darbu, un es piekritu. Toreiz, lai strādātu par mežsargu, speciālā izglītība nebija vajadzīga,” stāsta Samas kundze.
Sākot darba gaitas mežā, Aļuta iestājās Kauņas meža tehnikumā.
Mīlestība upes otrā krastā
Kas lietuviešu meiteni atveda uz Latviju?
“Kaimiņš otrpus upei!” smej Aļutas kundze. “Voldemāra vecāku mājas bija iepretī mūsu saimniecībai. Pa vidu Mēmeles upe. Bet tā pa īstam iepazināmies un saskatījāmies pagasta ballē. Sešdesmito gadu beigās apprecējāmies un sākām kopīgu dzīvi. Pēc pieciem gadiem pārcēlāmies uz Kurmeni. Sāku strādāt par mežsardzi. Man toreiz piešķīra dzīvokli, pēc tam iegādājāmies “Ķiršus”, mūsu māju.”
Samu ģimene ir izaudzinājusi divus bērnus — meitu Inetu un dēlu Raimondu. Nu Aļuta ir vecmāmiņa mazbērniem Alēnai un Aivim. “Abi bērni dzīvo Rīgas rajonā. Nav jau tālu, tādēļ katru nedēļas nogali viņi ciemojas pie mums Kurmenē. Sestdienas un svētdienas pavadām ģimenes lokā,” stāsta kurmeniete.
Darbā ar sirdi
Aļutai, sākot mežsardzes gaitas, bija daudz pienākumu. Tolaik apgaitas nebija tik lielas kā tagad, toties bija jāstigo, jādasto, arī kociņi jāstāda. Priežu silā iestigot nogabalu nav grūti, bet lapukoku mežā, kur pamežā savijušās ievas, vai egļu biezoknī šis darbs tik viegli nevedas. “Mačete rokās un uz priekšu! Darbdienas beigās šķiet, ka šis darbarīks sver krietni vairāk nekā patiesībā.”
Tomēr uz jautājumu, vai šāds darbs sievietei ir piemērots, Aļutas kundze atbild: “Noteikti. Tikai ļoti jāmīl mežkopja amats, jāmīl daba, mežs, jāstrādā ar sirdi un dvēseli. Mežsargu algas nav lielas, tādēļ mežā strādā tikai īsti dabas un meža patrioti.”
Uz plāna ledus
Pēdējo desmit gadu laikā meža nozarei pāri brāzušās neskaitāmas reformu vētras. Mežniecības likvidēja, apvienoja. Šo reformu rezultātā no darba nācās aiziet daudziem cilvēkiem. “Tas bija ļoti smags laiks. Mēs nezinājām, kura mežniecība nākamā nonāks “zem ūtrupes āmura”. Bija neziņa par nākotni. Daudzus atbrīvoja no darba, un es nebiju pārliecināta, vai nebūšu nākamā. Tomēr nekad neienāca prātā doma meklēt stabilāku vai labāk atalgotu darbu. No darba mežā nevar aiziet, jo tā nav profesija, drīzāk dzīvesveids.”
Vienas dienas saimnieki
Meža apsaimniekotāja svēts pienākums ir pēc iespējas īsākā laikā atjaunot izcirstās mežaudzes, lai izcirstās platības neaizaugtu ar nevēlamu koku sugu.
“Deviņdesmitajos gados, kad cilvēki sāka atgūt savus īpašumus, daudzi meža īpašnieki uzskatīja, ka viņu vienīgais “pienākums” ir nopelnīt naudu, nocērtot kokus. Turpmākais meža liktenis viņus neinteresēja. Bet mežs ir jāatjauno un jākopj, lai paaudzes, kas dzīvos pēc mums, varētu klausīties putnu dziesmas zaļā egļu vērī!” stāsta mežsardze. “Tiesa, situācija pēdējos gados šajā jomā ir krietni uzlabojusies. Svarīga ir meža īpašnieku izglītošana. Mežsargam ir jābūt arī psihologam. Jāsaprotas ar visiem meža īpašniekiem, jāspēj ietekmēt un pārliecināt, ka mežs ir jāatjauno un jākopj pašiem.”
Pērk “kaķi maisā”
Daudzi cilvēki Latvijā pelna naudu, uzpērkot un izstrādājot mežu. “Kādreiz gadījās tā — atbrauc pie manis uz mežniecību rīdzinieks un stāsta, ka esot nopircis mežu. Vedu rādīt, bet meža vietā — celmi vien! Un tas nebija vienīgais šāds gadījums. Cilvēki neapskata mežu dabā, paraksta līgumu, ieskaita naudu un tad — ķer vēju laukā!” atklāj kurmeniete. “Kāds zemnieks bankā ieķīlāja īpašumu — mežu, parādu neatdeva. Baņķieri brauca mežu apskatīt, bet zemnieks pa to laiku kokus nozāģējis un pārdevis. Šādi notikumi vairāk gadījās deviņdesmitajos gados, tagad cilvēki kļuvuši apdomīgāki, nepērk “kaķi maisā”. Vispirms apskata un novērtē.”
Medībās tikai dzinēja
Gandrīz trīsdesmit gadu mežsardzes vaļasprieks ir dzinējmedības. “Medībās vienmēr esmu tikai dzinēja, nekad nevarētu nošaut dzīvu radībiņu. Tomēr saprotu, ka dzīvnieku skaits ir jāregulē. Mežacūkas nodara postījumus saimniecību tīrumos. Aļņi un stirnas priedēm nokož galotnes, kociņi nonīkst,” atzīst Aļutas kundze. ” Medības ir brīnišķīgs veids, kā atpūsties dabā. Ejot pa mežu, redzi tik daudz skaistuma! Saulainā norā ganās stirnu ģimenīte ar mazuļiem. Esmu redzējusi mežacūku ar svītrainiem siventiņiem. Aiz satrupējuša celma mizas paslēpjas brūna ķirzaciņa, zaļajās lāčsūnās aizlokās odze. Ir tāds teiciens, ka cilvēkam dzīves laikā ir jāiestāda vismaz viens koks, jāizaudzina dēls un jānosit čūska. Nezinu, no kurienes tas ir cēlies, kas to izdomājis, bet piekrist nevaru. Katrai radībai ir sava vieta zem saules. Dabā viss ir iekārtots ar gudru ziņu, cilvēkam tikai jāprot saprātīgi un saudzīgi saimniekot.
