Aizvadītais gads, tāpat kā iepriekšējie, man dāvināja jaunas tikšanās ar dzīvesgudriem cilvēkiem.
Aizvadītais gads, tāpat kā iepriekšējie, man dāvināja jaunas tikšanās ar dzīvesgudriem cilvēkiem. Viņu vidū ir gan optimisti, gan reālisti, kurus nedrīkst sajaukt ar pesimistiem. Domājot par šo cilvēku likteņiem, domās gribas lūkoties varavīksnē, kuru veido septiņas gaišas krāsas. Varavīksnē nav tumšo toņu, bet cilvēka dzīvē bez tiem neiztikt.
Nereti redakcijā jāuzklausa cilvēki, kuriem šķiet, ka viņu problēma līdzinās pasaules galam, ka spriedzes virve beidzot pārtrūks un neveiksmju kauss pēc pēdējā piliena tūlīt plūdīs pāri. Taču laiks un Dievs visu noliek vietā, jo cilvēkam no katras situācijas ir vairākas izejas, tikai pašam tās jāsaskata. Un tad rodas arī pa kuriozam, kad, šķiet, jāstrīdas ar pašu dzīvi.
Nu nevaram mēs, redakcijas darbinieki, palīdzēt kaimiņiem, kuri stāsta, kā kaujas sieva un vīrs, turklāt kaimiņu pārstāvis atnāk uz redakciju ar jau gatavu lūgumu — palīdzēt abus kaušļus izšķirt tā, lai sieva no vīra aizietu. Tad, viņuprāt, dzīvoklī valdītu miers, jo viens jau nekausies. Nav mūsu varā un ziņā šādu lūgumu izpildīt. Tāpat kā nevaram samierināt kaimiņus, kuri strīdas gadiem ilgi. Viena bagāta zemnieka ganāmpulks allaž “novāc” kaimiņu dārzu ražu. Nelīdz ne administratīvie sodi, ne kaimiņu sašutums. Zemnieks tik pasmejas par “suņiem”, kuri rej, jo viņa “karavāna” tāpat iet tālāk.
Taču, paldies Dievam, cilvēku sirdīs tomēr pārsvarā valda prieks. Daudziem pērnvasar tas bija pašu izaudzēto puķu prieks, gandarījums par skaisti sakoptu sētu, pagastu vai pilsētu. Taču visapbrīnojamākās ir nomaļās lauku sētas, kuru saimnieki, šķiet, spēkus smeļ, mācoties no puķēm pļavās un kokiem mežā.
Ziemassvētku laikā, tiekoties ar cilvēkiem, kuri cits citam no sirds centās ko labu novēlēt, atcerējos arhibīskapa Jāņa Vanaga vārdus, kurus viņš teica sprediķī Kristus Spēka Aizkraukles evaņģēliski luteriskās draudzes 15 gadu jubilejā: “Ja cilvēkam par netaisnību sāp sirds, tad tā ir dzīva…”. Zinu, ka šādu cilvēku ir ļoti daudz, un tas mūsu mazo tautu dara stipru. Tā bija vakar, ir šodien un būs rīt.
