Klintainiete Iveta Kačkāne teic, ka uz apkārtējiem un dzīvi raugās ar pozitīvu labestību. Tādu viņu var redzēt arī ik-
dienā — smaidīgu, atvērtu un darbīgu. Darot to, kas pašai patīk, viņa labprāt tajā dalās ar citiem.
Gara nedēļa
Kačkānu ģimenē šis ir svētkiem bagāts laiks — pavisam nesen nosvinēti Līgo un Jāņi, tad bija Ivetas dzimšanas diena, bet rīt tā ir vīram, kurš ir Jānis. Šajā svinamo dienu virpulī saulgrieži esot nozīmīgākie, kam viņi pieskaņo arī savas jubilejas, jo neesot lieli svinētāji.
— Nekādu īpašo Jāņu tradīciju mums nav, un svinam līdzīgi kā citi. Iepriekš šajos svētkos biežāk braucām kaut kur ciemos, bet šogad nolēmām, ka paliksim mājās. Izpušķojām pirtiņu un klēti, kur parasti pulcējamies, un bija tik labi! Tā patiesi vienmēr ir gara svētku nedēļa — no Jāņiem līdz Pēteriem, — saka Iveta.
Vairāk ir labāk
Lielāko mūža daļu Iveta nodzīvojusi Klintainē, uz kurieni viņas ģimene savulaik pārcēlās no Rīgas.
— Tas bija kolhozu laiks, arī es izbaudīju ganos iešanu un citus lauku darbus. Vecākiem vajadzēja daudz palīdzēt, un pēc skolas vispirms gājām uz kūti vai lauku un tikai tad sēdāmies mācīties. Tad tas viss kādā brīdī beidzās, un tagad šķiet, ka pat pietrūkst. Tas bija labs rūdījums, un darbs man nav svešs, patika šī darbošanās, jo tā bija daļa no mūsu ikdienas. Stāstu par to bērniem, un viņi brīnās — vai tiešām tā bija? Šobrīd viss notiek un attīstās tik strauji, ka nevar salīdzināt. Tagad, dzīvojot lauku mājā, neplānojam, ka mums varētu būt saimniecība. Ir mums vistiņas, un ar to pietiek, — saka Iveta.
Viņa atzīst, ka Klintainē jūtas ļoti labi. Nav vajadzīga ne Rīga, ne cita lielpilsēta, jo neliela pagasta vidē ir vislabāk. Pie mājas var izvērsties dārza darbos un veidot savu vidi.
Iveta pati augusi astoņu bērnu ģimenē un ir jaunākā. Tagad viņa pasmaidot atceras, ka tas nodrošināja gan lielāku uzmanību un lutināšanu, gan arī lielo brāļu un māsas pārmetumus, ka viņai tiek vairāk. Turklāt mazo aiztikt nevarēja, jo varēja saņemt brāzienu.
— Vecākos brāļus bērnībā neizjutu, jo mums ir lielāka gadu starpība. Tagad no visiem divu vairs nav, arī vecāku. Biežāk iznāk viesoties pie māsas Vecumniekos. Viņai arī ir daudz bērnu — septiņi, visi jau lieli. Pati savulaik nedomāju, ka man būs trīs bērni, bet dzīvē tā iznāca, un tas ir tik labi, — saka Iveta.
Pošas Deju svētkiem
Ar vīru Iveta iepazinās agrā jaunībā, un drīz vien jaunajā ģimenē piedzima pirmā meitiņa Alīna, pēc pāris gadiem pievienojās Amanda un pastarītis Toms Eduards.
Alīna nākamgad beigs vidusskolu, darbojas jaunsardzē un tālāk domā par dienestu zemessardzē. Viņa arī sporto un dejo jauniešu deju kolektīvā “Daugaviņa”. Arī Iveta jau trešo gadu ir dejotāju pulkā Pļaviņu kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvā “Vidupe”. Ilgu laiku gatavojusies to darīt, beidzot sadūšojusies un tagad ir gandarīta. Viņa dejojusi arī skolas laikā, bet pēc pārtraukuma daudzus deju soļus vajadzēja iemācīties no jauna, bet tā lieta aizgāja. Divi mēģinājumu vakari nedēļā tagad ir viņas, un abas ar Alīnu nu jau pošas uz Dziesmu un Deju svētkiem Rīgā.
— Arī Amanda domā, ka varētu dejot, bet viņai vairāk patīk individuālākas lietas. Bieži viņa viena pati mājās dzied vai izmēģina deju soļus. Nākamgad Amanda pabeigs mākslas skolu, bet šobrīd viņa vēl meklē, kas vairāk interesē. Tomam arī pagaidām ir dažādas intereses, — saka māmiņa.
Zaķi un kūkas
Ar Ivetu jau iepriekš man bijusi saruna par viņas aizraušanos — dekoratīvo zaķu un citu tēlu gatavošanu. Tas ir viņas vaļasprieks, kas reiz izmēģināts un “pielipis”. Reiz noskatījusi garaušus pie netālu esošās maiznīcas “Liepkalni” un gribējusi kādu izgatavot pati. Izdevās, tāpēc tagad savam un citu priekam kā Lieldienu dekorācijas top zaķi, pirms Jāņiem — cilvēku tēli, bet Ziemassvētkos iepriecina lielāki zvēri. No materiāliem vislabāk viņa izvēlas sienu, jo to stiebri esot garāki un vieglāk veidot figūras. Salmus lauksaimnieki tagad vairāk sasmalcina. Iveta atzīst, ka nav lielas atšķirības, kādu tēlu darināt, grūtākais esot sienu vienmērīgi un stingri aptīt karkasam. Tālākais jau ir radoša izpausme.
Vēl viens Ivetas vaļasprieks noteikti ir kūku cepšana. Šo darbiņu viņa pārņēmusi no vīra vecāsmātes Annas, kura savulaik bijusi izslavēta kūku cepēja, bet tagad cienījamie gadi vairs to neļauj. Izmēģinājusi tradicionālās receptes, Iveta vēlējās ko pamainīt un paeksperimentēt. Tās treknās un ļoti saldās vairs nav cieņā. Ivetas veikumu cilvēki ir ievērojuši un lūdz pagatavot kūku svinībām, kāzām un kristībām. Viņa cep arī dažādas plātsmaizes. To visu viņa dara ar malku kurināmā krāsnī, kas ēdienam piešķir īpašu garšu.
— Vēl jau daudz jāmācās un jāmēģina, lai atrastu labākās receptes un produktu salikumus. Kad kūka atdota, ar nepacietību gaidu atsauksmes un prieks par labajām. Lai arī man patīk pagatavot, konditorija kā profesija tomēr neinteresē. Man patīk, ja varu strādāt mājās, savā virtuvē un ritmā. Tur jūtos vislabāk. Ja vajag, varu palīgā pasaukt bērnus vai vīru, kuri šajā procesā iesaistās labprāt, — stāsta Iveta.
Patīk viss, ko dara
Agri izveidojot ģimeni un rūpējoties par bērniem, izpalika profesijas iegūšana, un to viņa kompensē ar saviem vaļaspriekiem, daudz ko apgūstot pašmācībā. Kādu laiku strādājusi tirdzniecībā, pēdējos gadus Ivetas darbavieta ir Klintaines pagasta pārvalde, kur rūpējas par tīrību un kartību. Ja nepieciešams, var likt lietā savas dekorēšanas prasmes. Meklēt nodarbošanos kaut kur tālāk negribētu un būtu sarežģīti, jo ģimene un mājas prasa savu uzmanību.
— Man patīk tas, ko daru, būt sabiedrībā, lai gan pati esmu diezgan klusa. Šobrīd dzīvē ir tāds ritms, ka nav laika un, iespējams, vajadzības domāt, ko vēlētos nākotnē. Kāds sapnis jau noteikti kaut kur mīt, bet laiks rādīs, ko gribēsies un vajadzēs īstenot, — saka Iveta Kačkāne. ◆
