Kokneses pagasta bibliotekāre Ingrīda Grūbe ieguvusi cieņpilno “Gaismas nesēja” titulu Zemgalē. Tas ir apbalvojums, kuru piešķir labākajiem bibliotekāriem.
Saņem daudz laba vēlējumu
Šis ir konkursa “Gaismas nesēja” jubilejas gads — šādu titulu piešķīra jau desmito reizi. Desmit gadu laikā par “Gaismas nesējiem“ izraudzīti 47 bibliotekāri — izcili, mērķtiecīgi, radoši un aktīvi mazo gaismas piļu darbinieki, kas izceļas ar īpašu attieksmi pret savu darbu, atsaucību pret lasītājiem un rūpēm par vietu, kur viņi dzīvo un strādā.
“Tu jau sen to esi pelnījusi,” tā par apbalvojumu Ingrīdai teicis ne viens vien koknesietis, ne velti viņa šai balvai bija nominēta jau otro reizi. Šogad daudzu lasītāju vārdā pieteikumā par Ingrīdu biedrības “Mazā taka” valdes priekšsēdētāja Maija Stepēna rakstīja: “Cik dziļai jābūt akai, lai no tās gadiem smeltu un smeltu, bet tā — pilna kā pilna. Vai tā ir Dieva dāvana vai paša cilvēka pa graudam vien sakrāta bagātība, kas, pāri plūstot, dara bagātus arī citus.” Balvas pasniegšanas reizē Ingrīda par sevi dzirdēja daudz labu vārdu.
Apbalvošanas ceremonijas vadītājs Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, piesakot Zemgales “Gaismas nesēja” titula ieguvēju Ingrīdu Grūbi, kura savā darbā aizvadījusi 30 gadu, sacīja: “Koknesieši raksta, ka citur pulcēšanās vieta varbūt ir tirgus laukums, citur — lielveikals… Koknesē tāda vieta ir bibliotēka. Uz turieni iet pat biežāk nekā uz veikalu pēc maizes. Kas vēl grib apgalvot, ka Latvijā cilvēki aizmirsuši smaidīt, lai atbrauc pie mums — aicina koknesieši.”
Savukārt Karina Pētersone, pasniedzot balvu Ingrīdai, teica: “Koknesieši jūsu darbu raksturo ar vārdiem — kamēr būs tādi cilvēki kā Ingrīda, tikmēr grāmatai cilvēku mīlestības netrūks. Ingrīda pat necilu pasākumu pacels sava savdabīguma augstumā. Mans novēlējums: lai šī lasītāju atzinība dod jums spēku turpmākajā darbā, lai dotais un gūtais ir līdzsvarā!”
Balvā — brauciens uz Zviedriju
Šajā dienā konkursa laureātes saņēma bagātīgu dāvanu klāstu: galveno balvu dāvināja “ABLV Charitable Foundation”, dodot iespēju “Gaismas nesējiem“ ceļot uz Zviedriju, iepazīt Stokholmas bibliotēkas, gūt jaunu pieredzi, iedvesmu un idejas. “ABLV Charitable Foundation” pasniedza Amsterdamā dzīvojošas latviešu dizaineres Māras Skujenieces radīto porcelāna vāzi. Laureātu nokļūšanu Zviedrijā nodrošinās “Tallink Latvia”, naktsmājas gādās Zviedrijas latviešu apvienība. Par “Gaismas nesēju“ svētku sajūtu viņu īpašajā dienā rūpējās veikalu tīkls “RIMI” un “Pure Chocolate”, balvas sarūpēja arī Jāņa Rozes apgāds un izdevniecība “Rīgas Viļņi”.
Svinīgās ceremonijas noslēgumā Ojārs Rubenis pauda pasākuma pacilāto noskaņu: “Man ir sajūta, ka mēs dzīvojam skaistā valstī skaistu dzīvi! Un mums līdzās ir cilvēki, kas dara to skaistāku!”
Vienmēr viss ir!
Kokneses pagasta bibliotēka ir kā maza kultūras oāze. Te vienmēr ir laba aura, un, lai gan ir uzskats, ka strādāt sieviešu kolektīvā nav nekāda medusmaize, šis ir izņēmums. Te nevirmo baumas, intrigas un aprunāšanas. Ikkatrs tiek saņemts ar smaidu, kā teicis kāds bibliotēkas apmeklētājs: “Kur vēl labāku vietu — nāc, kad gribi, ej, kad gribi, dari, ko gribi, prasi, ko gribi, un galvenais — viss ir!” Regulāri šeit notiek dažādi pasākumi, kuros iesaistās un veido paši koknesieši. Un radošums piemīt katrai bibliotēkas darbiniecei.
Ingrīdai šī ir īpaši saspringta nedēļa — pirmdien ar kolēģēm Rīgā bija Latvijas bibliotekāru 12. kongresā “Bibliotēkas un sabiedrība: vienotas kopīgiem mērķiem”, pēc tam izbaudīja lielu mulsumu un reizē arī prieku, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā kāpjot uz Ziedoņa zāles skatuves, lai saņemtu “Gaismas nesēja” Zemgalē titulu. Otrdien daudz interesanta uzzināja lasītāju apkalpošanas speciālistu konferencē, trešdienas rītā Latvijas Radio 4 stāstīja par bibliotēku krieviski runājošai auditorijai. Vēl plānots gaidīt viesus no radošās apvienības “Mazā taka”, lai pastāstītu, kā Rīgā klājās. Turklāt viņa atrada arī laiku atbildēt uz “Staburaga” ekspresintervijas jautājumiem par un ap grāmatām (tā kā esam pazīstamas, vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”).
Liels spēks
— Tu esi “Gaismas nesēja”, bet vai gribētāju pulks to saņemt nekļūst ar katru gadu mazāks?
— Nē, mazāks gan nekļūst! Tikai ar gadiem saproti, katram tā gaisma nepieciešama citāda — vienam saruna, citam klusēšana, vēl citam — kāds kompliments vai zieds, kabacēns no dārza…
— Kam tu visvairāk gribētu pateikties par balvu?
— Pēc balvas saņemšanas arī pateicu paldies savām brīnišķīgajām kolēģēm — Antrai, Olgai un Intai. Ar viņām nu jau gadu desmitus dalām kopā baltās un nebaltās dienas! Tāda laba komanda ir liels spēks! Paldies vīram un meitai — viņi ir mana spēcīgā aizmugure, viņi mani vienmēr atbalsta, ļauj darīt visu, ko vēlos, ir tāds lakmusa papīrītis visām manām iecerēm, palīdz praktiski. Protams, pašvaldībai paldies par to, ka Kokneses pagasta bibliotēka nu jau ir 95. dzimšanas dienas gaidās! Paldies maniem brīnišķīgajiem lasītājiem, rakstītājiem. Arī tiem, kuri uz mums noraugās jau no debesu maliņas, jo tik daudz interesantu sarunu, notikumu kopā ir bijis. Nevienu jau nevar aizmirst!
— Vai, tavuprāt, bibliotēkas būs arī pēc 100 gadiem?
— Jā, būs gan — savam laikam ļoti atbilstoša, bet tomēr ar īstu un taustāmu vērtību — grāmatu.
— Ja tev piedāvātu darbu Rīgā, piekristu?
— Pašreiz noteikti nē, bet reizēm ir bijis kārdinājums pamēģināt kaut ko pavisam pretēju!
Lasīt nebija laika
— Kas tevi rosināja kļūt par bibliotekāri?
— Nekad nebiju pat domājusi strādāt bibliotēkā, biju izaugusi veikalā ar bulciņu rokā, sēžot uz cukura maisa, visu vērojusi, daudz mammai palīdzējusi, bet mamma gribēja man vieglāku darbu. Sāku mācīties Filoloģijas fakultātē, bet par skolotāju kļūt nemaz nesapņoju, kaut meita saka, ka šis darbs man pat padotos, jo esmu pacietīga skaidrotāja. Man patīk izdomāt savas metodes, kā vieglāk izskaidrot. Kokneses pagasta bibliotēkā jau strādāja mana klasesbiedre Aija Kārkliņa, viņa, kad Bērziņas kundze beidza savas darba gaitas, aicināja strādāt mani. Tas bija 1987. gads. Darbs man nepatika, bet iemācījos daudz iegūt sev. Cilvēku bija maz, man tur likās pārāk mierīgi. Taču ar laiku viss mainījās — tagad nevaru visu paspēt!
— Kāda tev bija mīļākā grāmata bērnībā?
— Bērnībā dzīvoju dziļos laukos — Katrīnas ciemā, aiz Ērgļiem, meža vidū — un to lauku dzīvi kārtīgi arī izbaudīju. Meita smejas, ka esmu jājusi ar aitu, kravas mašīnā uz Lihtenberga koncertu braukusi, ka suns bija mans pavadonis pa sniegotiem ceļiem uz skolu, ka klasē ir divi skolēni. Viņai liekas, ka tas vispār ir neiespējami. Dzīve bija tik piepildīta, ka lasīt nebija laika. Bet bija brīnišķīgi skolotāji Spalviņi — viņi iemācīja cienīt grāmatu. Man par grāmatu vairāk patika bibliotekāres — piemēram, skolotāja Blesīte Kokneses skolā! Tāds miera un gudrības iemiesojums! Zaiga Kokneses bērnu bibliotēkā bija fantastiska.
Patīk virmošanas process
— Kāda žanra un kāda autora darbi ir tava prioritāte?
— Man žēl laika, lai lasītu visu pēc kārtas, esmu izvēlīga — ļoti patika mācītāja Rubeņa daudz kritizētā grāmata, sajūsmina latviešu autoru pēdējie romāni (mans favorīts — M. Bērziņa “Svina garša”), Lindas Šmites romāni pārsteidz, patīk Inguna Bauere. Šobrīd esmu aizvērusi vākus amerikāņu rakstnieces Dž. Klementas romānam “Lūgšanas par nolaupītajām”. Ļoti patika. Man patīk lasīt grāmatas, pēc kurām gribas lasīt vēl, bet ar pauzīti, lai tās emocijas vēl pavirmo, kamēr atrod savu īsto vietu manī. Patīk tieši tas virmošanas process!
— Vai pati kādreiz esi domājusi uzrakstīt grāmatu?
— Domāju, ka varētu gan… Par savu vecmammu, kura atbrauca uz Latviju no Polijas peļņā tikai uz dažiem mēnešiem 16 gadu vecumā un palika te uz mūžu. Arī bibliotēkā notiek interesanti notikumi, kuriozi, atgadījumi, kuri nu tiks pierakstīti!
Jāizmanto iespējas
— Kāds ir tavas dzīves moto?
— Nekad nav bijis tāds konkrēts moto, bet meitai pirms visiem konkursiem saku, ka stress un spēja tikt tam pāri tikai norūda. Nekad nevar zināt, kas noderēs rīt, tādēļ visas iespējas ir jāizmanto!
— Vai tu meitai vairāk esi mamma vai draudzene? Apspriedies ar viņu par izlasītajām grāmatām?
— Meita man ir fantastiska, nekad necenšos kaut kā viņu ierobežot tikai tāpēc, ka esmu mamma. Mēs ļoti labi saprotamies, viņa zina, ka mēs viņu vienmēr atbalstām, un nu jau tieši to pašu saņemu pretī. Viņa vienmēr atbalsta manus pasākumus — reizēm muzicē, reizēm palīdz slaucīt, mazgāt, ko nu vajag. Jā, viņa redz, ko lasu, par to arī viņai pastāstu. Bet vairāk mēs runājam par dzīvi, kopīgām emocijām pēc noskatītas teātra izrādes, koncerta, sarunājamies tiešām daudz.
Vēlētos Džuljetas balkoniņu
— Vai tev ir kāds sapnis, ko tu vēlētos realizēt bibliotēkā?
— Jā, varētu būt tāds Džuljetas balkoniņš aiz loga. Un nedaudz plašākas telpas ar ērtu kafijas stūrīti apmeklētājiem!
— Tu vienmēr esi smaidīga. Kāda ir laba garastāvokļa formula?
— Īstenībā bibliotēka ir ideāla vieta, kur eksperimentēt, visu izmēģināt. Esmu tiešām priecīga, ja pasākums, kāda iecere izdodas un patīk, rada patīkamas emocijas! Tad vienmēr gribas izdomāt ko jaunu, lai nav garlaicīgi pašai un citiem! ◆
Kolēģu viedokļi par Ingrīdu
“Ingrīda ir kā mūsu bibliotēkas dvēsele. Vienmēr smaidīga, korekta, zinoša, ar daudzām radošām idejām. Neviens bibliotēkas apmeklētājs nedodas mājās, nesaņēmis īsto grāmatu vai inform
āciju. Mēs lepojamies ar viņu.
(Inta Poiša)
“Ingrīda saskata pārsteigumus un neparastības ikdienišķās lietās. Šie pārsteigumi, atklājumi savukārt rada viņā prieku, un prieks rada iedvesmu darīt un iepriecināt apkārtējos. Iepriecinot apkārtējos, prieka avots turpinās un nereti atgriežas pie Ingrīdas ar pārsteigumu, noslēdzot un sākot šo pārsteigumu, prieka, iedvesmas un darīšanas apli no jauna. Prieks, ka, nesavtīgi vairojot prieku un darot to, kas pašai patīk, arī apkārtējie novērtē un pateicas par to. Lai tev, Ingrīd, arī turpmāk daudz pozitīvu pārsteigumu, kas rada iedvesmu un prieku!”
(Antra Vasiļevska)
“Ingrīda ir mana klasesbiedrene, un, strādājot ar Ingrīdu kopā diendienā jau vairāk nekā divdesmit gadu, joprojām mani pārsteidz viņas radošums, izdoma un darbošanās spars.”
(Olga Orliņa)
