Pagājušajā nedēļā, viesojoties Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā, bijušais LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks tikās ar vecāko klašu skolēniem un jauniešiem saprotamiem vārdiem stāstīja par barikāžu laiku. Pēc tikšanās Atmodas laika stūrmanis atbildēja arī uz vairākiem “Staburaga” jautājumiem.
Milicija bija politiski neitrāla
Romualds Ražuks no 1988. līdz 1995. gadam darbojās Latvijas Tautas frontē (LTF). 1990. gadā LTF 3. kongresā tika ievēlēts par šīs organizācijas priekšsēdētāju. Viņš dzimis Viļņā, mācījies Viļņas Universitātes Medicīnas fakultātē, Maskavā aizstāvējis medicīnas zinātņu doktora grādu, bet 1986. gadā pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Jau pēc gada piedalījās Latvijas Lietuviešu kultūras biedrības izveidošanā, bet gadu vēlāk iesaistījās LTF darbībā. Romualds Ražuks pašlaik strādā pie grāmatas, kurā būs aprakstīts laiks, kad viņš bija LTF priekšsēdētājs.
Barikādes nevar atraut no pārējo ar Latvijas neatkarību saistīto notikumu ķēdes. Ideju par valsts neatkarību virzīja LTF, un tā radās, novājinoties Padomju Savienībai. Toreiz PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs cerībā uzmundrināt padomju tautas nolēma tām dot nedaudz brīvības. Tikko tas bija noticis, cilvēki gribēja vairāk. Ne tikai vairāk nopelnīt, bet viņos radās vēlme pēc demokrātijas, vārda brīvības, godīgām vēlēšanām. Tēlaini sakot, piepacēla katla vāku, bet tvaiks bija tik stiprs, ka vāku norāva. Sākās Baltijas tautu cīņa par brīvību, neatkarību, savu kultūru, valodu.
Tā kā 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākās padomes (AP) deputāti nobalsoja par neatkarības atjaunošanu, valstī aktīvi kļuva šādai idejai naidīgi spēki, tādi kā Internacionālā darbaļaužu fronte jeb Interfronte, kas centās ietekmēt pastāvošo varu. Šādām darbībām pamatā bija Padomju Savienības vadītāja Mihaila Gorbačova dekrēts par to, ka Latvijā pasludinātā Neatkarības deklarācija nav spēkā. 15. maijā Interfronte uzbruka AP, mēģināja tur ielauzties. Par laimi, uzbrukums tika novērsts, bet radās izpratne par to, ka jaunajai valstij nav savas armijas, kas aizstāvētu šādu uzbrukumu gadījumā. Rīgas milicija labākajā gadījumā bija politiski neitrāla, tāpēc nebija citu lojālu spēku, kā tikai tauta.
Barikādes sākās pie melnajam klavierēm
Pirmā ideja par barikādēm parādījās LTF valdes paziņojumā 1990. gada 2. jūnijā, kurā teikts — ja turpināsies provokācijas un uzbrukumi likumīgi ievēlētajai Latvijas vadībai, Augstākajai padomei, LTF brīdina, ka patur tiesības aicināt cilvēkus uz Rīgu, lai aizstāvētu stratēģiski svarīgus objektus. Tajā vasarā pa kripatai sāka vākt kopā idejas par vienotu rīcību. Bija pat idejas par to, ka jāsamaina ceļu un ielu nosaukumi, virziena rādītāji, lai Latvijai naidīgie spēki būtu maldināti. Bija arī lietišķi ieteikumi, piemēram, noslēpt pavairojamo tehniku, LTF biedru sarakstus, decentralizēt naudas līdzekļus. 1990. gada 11. decembrī LTF izdeva paziņojumu par rīcību X stundā — ja nāk Padomju Savienības karaspēks. Paziņojumā bija arī iekļauta vasarā savāktā informācija, kas noteica, ko darīt — nevardarbīgi pretoties, nesadarboties, kā aizstāvēt objektus utt. Redzot, ka situācija samilst Rīgā, bet vēl vairāk Lietuvā, Viļņā, Latvijas Universitātes (LU) aulā 12. janvārī LTF domes sēdē pieņēma lēmumu pulksten 14 Rīgā rīkot Vislatvijas manifestāciju, atbalstot Lietuvu. Daugavmalā ieradās aptuveni pusmiljons cilvēku. Tajā pašā sēdē LU aulā starpbrīdī simboliskā vietā — pie melnajām klavierēm — saaicināja LTF koordinatorus no visas Latvijas un sadalīja stratēģiski svarīgos objektus Rīgā. Neretas novada cilvēki lielākoties brauca uz Zaķusalu un aizsargāja televīzijas ēku. Pēc manifestācijas Daugavas krastmalā sākās barikāžu celtniecība. Barikāžu laiks ilga divas nedēļas — no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim, kad lielā cilvēku plūsma no visas Latvijas uz Rīgu apsīka.
Nepieļaut
provokācijas
Aizsargājamie objekti Rīgā bija: Augstākā padome (tagad Saeima), Ministru padome (tagad Ministru kabinets), Latvijas Radio, Latvijas Televīzija, divas telefonsakaru centrāles Dzirnavu ielā, Ulbrokas radiotranslācijas tornis, LTF mītne. Barikādes bija arī Liepājā un Kuldīgā. Vissarežģītākais objekts, kuru nosargāt bija ļoti grūti, bija Ministru padome, jo ēka ir klajā vietā. Lai arī Padomju Savienībā trūka pārtikas, bija vispārēja nabadzība, nezināmu iemeslu dēļ bija saražots ļoti daudz pamatu bloku. Tos pārsvarā arī izmantoja barikāžu celtniecībai. Lai neradītu provokatīvas situācijas, viens no obligātiem nosacījumiem bija — barikādēs nedrīkstēja būt nekādu ieroču. Vienīgie šaujamieroči bija milicijai. Vecmīlgrāvis bija kā vārti uz Rīgu, jo tur bāzējās OMON kareivji — Maskavai padota militāra vienība. Tur izvietoja barikāžu priekšposteni, kas novēroja omoniešus un laikus ziņoja par viņu darbībām. Šajā vietā krita pirmais upuris — Roberts Mūrnieks, satiksmes ministra Jāņa Janovska šoferis. 20. janvārī notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Uzbrukumā piedalījās vēl kādi — trešais spēks, kas šāva gan uz omoniešiem, gan barikāžu dalībniekiem, tādējādi mēģinot izprovocēt lielāku apšaudi ar vairāk upuriem. Šajā uzbrukumā nošāva divus milicijas virsniekus, 17 gadu veco jaunieti Ediju Riekstiņu, kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni.
Totalitārisms būtu piemērotākā iekārta
— Kāpēc svarīgi, lai mūsdienu jaunatne, tie, kuriem tagad ir 15, 16 gadu, zinātu, izprastu barikāžu laiku?
— Viņi nesaprot, kas ir brīvība. Tikšanās laikā centos to paskaidrot. Viņi brīvību elpo kā gaisu un nesaprot, kā ir tad, kad vara tev spiež darīt, runāt vienu, bet tu domā un saki ko citu. Tagad dažkārt jautā, vai jaunieši ietu vai neietu uz barikādēm, vai viņi ir citādāki cilvēki nekā toreiz. Ja viņiem “piegrieztu to skābekli”, ja tā kā manai paaudzei vajadzētu skolā runāt vienu, bet mājās citu — visi kā viens pieceltos un aizstāvētu savas tiesības. Otrkārt, kāpēc jārunā par barikādēm, paskatīsimies atpakaļ vēsturē — cik mums to uzvaru bijis? Ziemassvētku kaujas nebija fiziska, bet gan garīga uzvara. Neatkarības cīņas bija uzvara. Dziesmu svētki 1873. gadā arī bija uzvara. Nav daudz. Un barikādes arī ir neapšaubāma uzvara. Kam tad tās uzvaras vajadzīgas? Apliecināšanai, ka mēs varam. Mūsu ir nedaudz, bet, kad esam vienoti, mēs varam. Tas jauniešiem būtu jāzina. Treškārt, brīvība tagad nenozīmē, ka tā ir kā akmenī iekalta patiesība. Katrai nākamajai paaudzei savas valsts neatkarība burtiski jāizcīna no jauna. Tie nav mani, bet gan bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana vārdi, lai gan, iespējams, pirmais šo rindu autors ir kāds cits. Arī tas jāpasaka jauniešiem — mēs jums to nododam. Ceturtkārt, mūsu paaudze to izdarīja viņu labā, viņu vietā, un tas nav jādara tagad. Tā vietā jaunieši var nodarboties ar citām lietām. Redzam, kas tagad notiek Baltkrievijā, kur jūtams milzīgs Krievijas spiediens.
— Ko jūs atbildat tiem, kas joprojām saka — krievu laikos bija labāk, vismaz darbs bija visiem?
— Neko viņiem nevar pateikt. Tā bija sistēma, kas viņus izveidoja, un diezgan grūti prasīt citādu domāšanu. Atceros to, ko domājām Atmodas laikā — ka neatkarība atrisinās visas mūsu problēmas, tajā skaitā personiskās. Kļuvām neatkarīgi, aizgāja pirmie gadi, bet nekas nerisinājās. Jāsaprot, ka mums pašiem viss ir jārisina. Tiem, kuri grib atpakaļ Padomju Savienību, nez vai ir vēlme pašiem risināt problēmas. Viņi vēlas, lai to kāds izdara viņu vietā. Iespējams, ka totalitārisms viņiem būtu vispiemērotākā valsts iekārta, kurā pateiktu, kas jāzina, kas jāvelk mugurā un jāēd.
Nobijās arī lietuvieši
— Runājot par neatkarības atgūšanu, toreiz, astoņdesmito gadu beigās, pirmās vēsmas nāca no Igaunijas. Pievienojās Lietuva un tikai tad Latvija.
— Tā arī bija. Igauņi izdomāja, kā pārveidot ekonomiku, kā arī radās pirmās Tautas frontes koncepcijas. Atceros, ka igauņi aizbrauca uz Lietuvu Zinātņu akadēmijas Lauksaimniecības ekonomikas institūtu, kur direktore bija Kazimira Prunskiene, kas vēlāk kļuva par Lietuvas premjerministri. Notika sanāksme, un lietuvieši iedegās par igauņu ideju. Ja Latvijā tā bija Rakstnieku savienība, tad viņiem zinātnes institūtos nobrieda kritiskā masa, izveidojās “Sajūdis” — politiskā organizācija, kas līdzīgi TF Latvijā vadīja Atmodas kustību Lietuvā. Par Latviju ir liecības, ka jau 1988. gada vasaras otrajā pusē Rīgā pilnā sparā notika visu triju valstu grupu kopīgas sanāksmes. Ir tāds spārnots teiciens — Padomju Savienību sagrāva igauņu ekonomisti, lietuviešu nacionālkomunisti un latviešu juristi. Latviešu juristi bija Juris Bojārs, Ilmārs Bišers, Egils Levits, Edgars Meļķisis un citi.
1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā padome pasludināja pilnu valsts neatkarību. Bez pārejas perioda, bez kompromisiem. Kā jau lietuvieši. Tad sākās valsts ekonomiskā blokāde no Krievijas. Latvija to izdarīja gadu vēlāk. Zinu, ka lietuvieši vienā brīdī sāka šaubīties un domāt par iespējamu vienošanos pārejas periodam, bet krīzi pārvarēja un “parāva” savas domas atpakaļ pilnas neatkarības virzienā. Tagad viņi šo šaubu epizodi nelabprāt atceras. Es jau smejos — ka igauņi domā ilgi un grūti, bet tad, kad izdomā, nekas viņus nespēj apturēt. Lietuvieši sākumā izdara un tikai pēc tam domā. Latvieši tik ilgi domā, ka dažreiz tā arī neizdara vispār. ◆
