Pļaviņu Mākslas skolai vēl tikai tāds pusaudža vecums, tomēr grūti būtu iedomāties pilsētu bez šīs izglītības iestādes. Kopš skolas atvēršanas pirms 14 gadiem to vada Iveta Ušacka, kurai darbs izglītības jomā bijusi likteņa piespēlēta sakritība. Vajadzējis arī pacīnīties ar sevi, lai nolemtu pieteikties iestādes direktora amatam, bet šis lēmums izrādījies veiksmīgs. Iveta ir pļaviņiete 34 gadus, un arī viņa kļuvusi par šīs pilsētas daļu.
Papīrs un tuša
— Kura ir jūsu dzimtā puse?
— Jēkabpils, bet no triju gadu vecuma dzīvoju Ķekavā. Vecāki meklēja dzīvesvietu, kur tuvumā būtu arī darbs. Mana mamma bija īsta Latgales sieviete: dziedoša, dejojoša, omulīga, kura prot visu — gan kurpi salabot, gan kūku izcept. Tēvs simtprocentīgs rīdzinieks, uzaudzis pie Dzegužkalna, un domāju, Ķekava abiem bija kā vidusceļš. Viņi bija vienkārša darba darītāji, un varbūt tāpēc šķita svarīgi, lai bērniem būtu laba izglītība un dzīvē lielākas iespējas nekā pašiem. Mamma auga piecu bērnu ģimenē, un viņa bija tā, kurai vajadzēja palikt mājās, lai palīdzētu vecākiem kolhozu darbos, kamēr pārējiem bija iespēja mācīties tālāk. Tomēr viņa nekad par to nežēlojās. Viņai gan savulaik padevās vācu un latviešu valoda, kā arī zīmēšana, bet mamma nemudināja mani īstenot viņas nerealizētos sapņus.
— Māksla bija pašas apzināta izvēle?
— Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka mana dzīve nav veidojusies tikai pēc pašas iepriekš paredzēta scenārija. To ietekmējuši dažādi cilvēki un notikumi. Skolā man patika, kā tolaik dēvēja, tēlotājmāksla un vēlāk arī rasēšana, jo tas šķita tik interesanti, ka no uzrasētajām līnijām veidojas ne katrai acij saprotama pasaule. Skolotāja jautāja, vai nevēlos to turpināt mācīties, jo piedalījos arī šī mācību priekšmeta olimpiādēs. Teicu, ka tikpat ļoti saista arī zīmēšana, un viņa ieteica Rīgas Celtniecības tehnikumu, kur arhitektiem vajadzēja abas šīs prasmes. Tā es apguvu tehniķa arhitekta profesiju. Mācījāmies vēl tajos “zelta” laikos, kad pēc tehnikuma beigšanas bija darbs, un mūs gaidīja arī toreizējā Politehniskajā institūtā. Tomēr pārsteidzu visus, neko no tā neizvēloties. Ja tagad rasētāji vairāk savus darba pienākumus veic, izmantojot arī speciālas datorgrafikas programmas, tad toreiz mums bija tikai balts papīrs un melna tuša. Tā bija liela slodze acīm, un ārsts ieteica atpūtināt acis.
— Ko izvēlējāties tālāk?
— Sāku strādāt par mākslinieci noformētāju. Tad negaidīti nomira mamma, kas mani ļoti ietekmēja. Viņa man bija kā laba draudzene, un, viņu zaudējot, jutos izsista no līdzsvara. Brālim tolaik bija 14 gadu, un jutu, ka nevaru domāt tikai, kā īstenot savas ieceres. Tāpēc bija gan darbs, gan rūpes par ģimeni.
Tāda varianta
nebija
— Kā nokļuvāt Pļaviņās?
— Uz turieni mani aizveda jaunības mīlestība, kuras dēļ cilvēks neskaita kilometrus. Pļaviņām iepriekš daudzkārt garām braucu, bet tuvāk pilsētu nebiju iepazinusi. Nenožēloju šo lēmumu, jo man nebija vēlmes dzīvot Rīgā vai kādā citā lielpilsētā. Kādu laiku man patīk baudīt lielpilsētu burvību un straujo dzīves ritmu, bet pēc laika labāk doties projām. To jau izbaudīju praksē projektēšanas institūtā, kur vienā lielā telpā ir daudz darbinieku — katrs personība ar savu raksturu un emocijām. Tādā kolektīvā es sevi nevarēju iedomāties. Pļaviņās darba specialitātē gan nebija, bet izbraukāt uz darbu citviet nevarēju, jo bērni bija mazi. Tad bijusī Pļaviņu vidusskolas direktore Edīte Kupča, uzzinādama, ka zīmēju, palūdza noformēt dažus plakātus. Vēlāk viņa piedāvāja, vai negribot skolā mācīt zīmēšanu. Par darbu skolā nekad nebiju iedomājusies! Ja dzīvē būtu gribējusi kļūt par skolotāju, tad vairāk gan latviešu valodas. Man patika virknēt vārdus un veidot teikumu shēmas līdzīgi kā rasēšanā. Arī mana klases audzinātāja bija latviešu valodas skolotāja, bet savā izvēlē šo variantu nebiju pat apsvērusi.
— Piekritāt?
— Pēc ilgām pārdomām tomēr jā. Ģimenē vēlāk smējās, ka sākumā nevarēja mani pierunāt strādāt skolā, kaut vai pārmaiņu dēļ pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, bet tagad nevar dabūt no tās sistēmas ārā. 1991. gadā bija laiks, kad varēja skolā strādāt bez pedagoga izglītības. Iepriekš šo mācību priekšmetu skolā mācīja Maija Klebere, kuru diemžēl nepaguvu tuvāk iepazīt. Pēc gada sapratu, ka man tomēr vajag mācīties, ko sāku darīt, lai iegūtu vizuālās mākslas skolotājas specialitāti. Tas bija vajadzīgs, lai labāk izprastu mācību procesu, bet pats galvenais — kā strādāt ar bērniem katrā vecuma posmā. Sākumā biju ļoti paškritiska pret sevi un nesapratu, kāpēc neizdodas skolēniem iemācīt daudzas lietas. Pirmais mans mācīšanas “instruments” bija visu izprast caur sevi — kā konkrēto uzdevumu uztvert un izdarīt. Es par skolotāju veidojos kopā ar saviem skolēniem. Atceros, ka vienā mācību gadā skoloju ap 300 bērnu, jo tajos gados bija trīs paralēlo klašu komplekti. Man prieks, ka, satiekot savus bijušos audzēkņus, viņi atzīst, ka iegūtās zināšanas daudzi izmantojuši savā profesionālajā izaugsmē.
Ieslēdz “izdzīvošanas” režīmu
— Vizuālā māksla skolēniem šķiet viegls mācību priekšmets, bet skolotājiem?
— Man kā jaunai skolotājai visgrūtākais bija skolēnu pārbaudījumi, ar ko sākumā nācās saskarties itin bieži. Ar savām darbībām viņi mēģināja noskaidrot, cik ātri nosarkšu par kaut ko, vai iešu kādam sūdzēties, ievērošu, ja kāds cita darbu uzdod par savu. Dažkārt vakarā saķēru galvu — vai tiešām tas atstatums starp laiku, kad pati biju skolniece un kad sāku strādāt, ir tik milzīgs! Vai tiešām viss tik ļoti mainījies, ka man klājas tik grūti! Acīmredzot bija jau piemirsies, kā pašiem bija skolā. Tad sāku sevī atklāt “izdzīvošanas” prasmes, par kurām pat nenojautu. Iemācījos atrast atbildi uzreiz, kad tā ir vajadzīga, nevis pēc piecām minūtēm, kad būšu izdomājusi labāko variantu. Turklāt tai vienmēr jābūt pietiekami kodolīgai un asprātīgai, lai konkrētā tēma būtu izsmelta. Tas viss nāca ar pieredzi, un bija interesants laiks. Man arī paveicās, ka tolaik nevajadzēja konkurēt ar datoru, un skolēnos bija šī degsme pēc jaunām zināšanām un praktiskās darbošanās. Vizuālās mākslas skolotājas darbā pagāja 16 gadi. Sākot strādāt, uzreiz gan pateicu, ka nebūšu klases audzinātāja. Ja liks to darīt, iešu projām. Tomēr vienreiz man šī iespēja tika, un savējos mācīju no 5. līdz pat 12. klasei. Priecājos par šo iegūto pieredzi, ar patiesu prieku un mīlestību satieku viņus žetona vakaros.
Visgrūtāk
ir pārliecināt
— Kāpēc tomēr izlēmāt par labu mākslas skolai?
— Ar skolēniem piedaloties un gūstot panākumus olimpiādēs, toreizējā Aizkraukles Mākslas skolas direktore Taiga Kalvišķe ieminējās, ka Pļaviņās varētu būt šīs skolas filiāle. Tad gan pašai nebija ne laika, ne uzņēmības to virzīt tālāk. Šo darbu pēc gadiem iesāka Irēna Skudra-Kluša, kura tad vairs nestrādāja Aizkrauklē. Pēc viņas lūguma aptaujāju bērnus un vecākus, vai vajadzīga šāda izglītības iestāde, un atbildes bija pozitīvas. Bija pārdomas, kur skola varētu būt, un labi, ka no visiem variantiem izraudzījās bijušo poliklīnikas ēku, kas ir līdzās “lielajai” skolai. Kad pašvaldība rīkoja konkursu uz skolas direktora amatu, pēc lielām pārdomām pieteicos. Ļoti šaubījos, vai man to vajag, bet bija pamudinājums no draugu vidus — kāpēc gan ne? Tad man bija smaga iekšējā saruna ar sevi — vai to spēšu, jo zināju, kā mācīt bērnus, bet ne vadīt iestādi. Turklāt tur nekā vēl nebija. Arī apkārtējiem bija divējādas izjūtas, jo iepriekš man nebija tādas pieredzes vadībā, tomēr nu jau skolai ir 14. mācību gads.
— Kāds bija sākums?
— Varbūt labi, ka neapzinājos, cik grūts un daudzpusīgs būs darbs. Mērķtiecīgi un pēc saraksta risināju visus jautājumus un esmu pateicīga visiem, kas neliedza padomu. Smejos, ka tagad varētu vēl kādu skolu atvērt, jo tik daudz par to zinu. Visgrūtākais bija pašvaldībā strādājošajiem un deputātiem izskaidrot, pārliecināt, kas mums vajadzīgs, lai skola veiksmīgi strādātu un attīstītos. Pat par tādām lietām, ka mācību līdzekļi nav tikai dažādu veidu krāsas, otas un papīrs, bet arī īleni, ģipsis, mīklas ruļļi, līmes spainis. Pilsētā ir mūzikas skola ar bagātām tradīcijām, bet mēs esam jauna izglītības iestāde, kurai sevi joprojām jāpierāda. Daudzkārt cilvēkiem šķiet, ka mākslas skolu bērni apmeklē kā interešu izglītības pulciņu, bet tā ir tāda pati izglītības iestāde kā citas, kuru beidzot saņem izglītības dokumentu. No malas raugoties, varbūt šķiet, ka mācības mākslas skolā ir vieglākas nekā citur. Tad saku — visos septiņos mācību priekšmetos sākums vienmēr ir balta lapa, un pamēģiniet to aizpildīt. Tas no katra cilvēka prasa daudz. Ar neizpratni arī saskāros, kad sāka darboties pieaugušo interešu izglītība. Bija interese un pieprasījums, tāpēc izveidojām to. Sākumā gan brīnījās, kāpēc pašvaldībai tai jāpiešķir līdzfinansējums. Ja jau mācās pieaugušie, tad lai paši maksā par savu izglītību. Tomēr to nedara ne dziedātāji, ne dejotāji.
Bet ir prieks, ka mākslinieki saņēma atbalstu savai mūžizglītībai. Izveidots arī mākslas interešu izglītības pulciņš pirmsskolas vecuma bērniem. Tas, manuprāt, gan ir visgrūtākais darbs.
— Kāpēc?
— Tas ir vecuma posms, kad skolotājs vēl nevar pilnībā dalīties ar visām savām zināšanām, bet jāatrod piemērotākais veids nodarbībām, lai bērniem būtu interesanti. Katra nodarbība prasa lielu sagatavošanos. Sākumā kolēģi ne īpaši gribēja strādāt ar mazajiem bērniem, bet es nepadevos un sākumā nodarbības vadīju pati. Tagad kolektīvā ir enerģiski un jauni skolotāji, kas prot ar aizrautību sagatavot saistošus mācību uzdevumus, un ir jūtama liela bērnu interese.
Kopīgi bērni
— Kā atšķiras darbs abās skolās?
— Ir liela atšķirība starp vispārizglītojošo skolu, kur mācības ir obligātas, un mākslas skolu, kas ir katra bērna un viņa ģimenes izvēle. Viegli nav arī te, jo bērni ir dažādi un bez “pekstiņiem” neiztikt. Tomēr te ir citādāk — viņu blēņas ir sava veida pašaizsardzība pret nogurumu, grūtumu mācībās un citām problēmām. Profesionālās ievirzes izglītība ir kā otrā maiņa, un, protams, pēcpusdienā vairs nav tā darba azarta, kāds ir no rīta. Arī kolēģi ir teikuši, ka nesaprot, kāpēc dažkārt ir tik grūti panākt rezultātu! Vai mēs, pieaugušie, viegli tiktu galā ar visu slodzi? Noteikti nē, un bērniem ir tas pats. Turklāt nevaram sadalīt — tie ir mūsu, tie lielās skolas skolēni. Visi ir mūsējie, un problēmas ir kopīgas — strīds klasē, nesaprašanās ar kādu skolotāju, slikta atzīme, un mums ar to visu jātiek galā, jo citādāk nav nekāda darba. Ja kāds uztic savas problēmas, ir jāaprunājas. Te bērni var atļauties būt atklātāki, kas daudzkārt izpaužas tieši emocijās. Arī darbi nereti atklāj, kā viņi jūtas. Tāpēc mūsu skolā viņi vairāk ir tādi, kādi patiesībā. Arī bērniem nav viegli. Tomēr visu kaut kā atrisinām, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Protams, arī skolotājiem nav viegli, jo viņiem mūsdienu sabiedrībā ir grūti būt audzēkņu un viņu vecāku autoritātēm. Katram ir savs priekšstats par skolotāja darbu, bet tas ne vienmēr balstīts uz paša pieredzēto, bet uz kāda cita viedokli, piedzīvoto bērnībā vai neprecīziem faktiem. Pieaugušie bieži par daudz ko izsaka vērtējumu, neaizdomājoties, ka to dzird bērni, kuriem ar to nav nekādas saistības un sapratnes. Vajadzētu tomēr vairāk uzticēties izglītības iestādei un tās skolotājiem. Turklāt taisnība nekad nav viena un konkrēti izmērāma. Tā katrai izglītības procesā iesaistītajai pusei var būt sava.
— Vai iespējams novērtēt mākslas darbu, arī audzēkņa?
— Stundās vērtē nevis audzēkņa radošo darbu kopumā, bet to, kā viņš izpildījis skolotāja mācību stundas uzdevumu — kas konkrētajā darbā bijis galvenais. Dažkārt jau spriež, ka nevar būt sliktu mākslas darbu, jo katram ir savs redzējums un stils, bet pamata zināšanas vajadzīgas. Ir situācijas, kad jūtu — audzēknis zina un iztēlē redz, ko gribētu attēlot, bet pietrūkst prasmju to izdarīt. Tāpēc ir uzcītīgi jāmācās. Mācību procesā ir arī izstāžu apmeklēšana. Skatot vienu vai otru darbu, nereti jaunieši teic, ka paši labāk varētu, bet tā ir glezna ar slavenu vārdu un lielu vērtību. Tomēr nevar vērtēt mākslinieku tikai pēc atsevišķiem darbiem. Atšķirība starp profesionāļiem ir tāda, ka viņi ieguvuši akadēmisku mākslas izglītību, bet tā ir viņu izvēle, kādam izteiksmes veidam un tēliem ar savu personību dod priekšroku. Lai vērtētu, jāzina, ko viņš vispār paveicis, kā izpaudies savas daiļrades dažādos posmos.
Labas
dāvanas
— Vai taps arī personālizstāde?
— Līdz šim es savu radošo enerģiju ieguldīju audzēkņos, īpaši gandarījumu guvu no pieaugušo interešu izglītības dalībniecēm. Viņas ir tik dažādas savos raksturos un izpausmes veidos, ka nelielu daļiņu no sevis ieliku katrā “Studijas” dalībnieču izstādē. Bet gadi skrien tik ātri, un saprotu, ka arī man ir pienācis laiks sevi apliecināt, kam nebiju pievērsusi pietiekami lielu uzmanību. Tomēr, pienākot kādiem nozīmīgākiem savas dzīves gadu skaitļiem, secināju, ka daudzi darbi uzdāvināti, un līdz šim nebija, ko izstādīt.
— Kādi darbi būtu izstādē?
— Laikam jau zīda gleznojumi. Jau mācoties tehnikumā, tuvs bija akvarelis, un, gleznojot uz zīda, tas ir kas līdzīgs. Vēl man patīk, ka šie darbi ir arī praktiski un labas dāvanas citiem. Ja kādam uzdāvini gleznu, viņš izjūt prieku, kad uzlūko to, bet, nēsājot zīda šalli, lakatu vai kaklasaiti, pozitīvas emocijas būs visu dienu. Tāpat kā keramika. Man, aizvietojot keramikas skolotāju, nācās pašai mācīties un eksperimentēt ar mālu. Tas aizrāva. Vispār es varu secināt, ka mēs visi esam kļuvuši praktiskāki. Mēs gribam arī mākslas darbam redzēt praktiskumu — gan lietojot skaistus traukus, gan tos vienkārši iekļaujot kā mākslinieciskus priekšmetus telpas interjerā. Tas mūsu ikdienas dzīvi dara skaistāku.
— Vai pašas bērniem arī “pielipusi” māksla?
— Meita sākumā paziņoja, ka profesionāli mākslu noteikti neizvēlēsies un tā paliks tikai kā vaļasprieks. Tomēr pēc vidusskolas beigšanas viņa atzina, ka nespēj iedomāties sevi no rīta līdz vakaram darām ekonomista vai jurista darbu un tāpēc izvēlējās datordizainera profesiju. Tā kā tagad ir ģimene un bērniņš, karjera pagaidām nolikta maliņā. Dēls vienmēr savā domāšanā bijis ne tikai brīvāks un pārgalvīgāks, bet arī nepacietīgāks. Visu laiku viņā bijusi vēlēšanās kaut ko radīt, bet nevarēja atrast savam raksturam atbilstošu izpausmes veidu. Viņam nepietika pacietības sēdēt un zīmēt, jo rezultātu vienmēr gribēja sasniegt ātri, līdz atklāja, ka viņam nepieciešamās emocijas un rezultātu dod fotografēšana, ko apguva pašmācībā. Strādājot Anglijā, iegādājās nepieciešamo profesionālo aparatūru. Vēl pagaidām tas nav kā pastāvīgs darbs, bet es ticu, ka viņš savu mērķi sasniegs. Man prieks, ka skolotājas dēls, kurš skolā darīja blēņas, ir atradis sevi. Viņa ietekmē arī es aizrāvos ar fotografēšanu, bet, ja viņam vairāk patīk iemūžināt notikumus, cilvēku emocijas, tad man ainavas. Dēls joprojām ir Anglijā, bet meitu izdevās atvilināt uz Latviju, un viņa tagad dzīvo Jelgavā. ◆
Vizītkarte
Vārds un uzvārds:
Iveta Ušacka.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1964. gada 21. decembris, Jēkabpils.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS: Pļaviņu Mākslas skolas direktore.
ĢIMENE: divu pieaugušu bērnu mamma un vecmāmiņa.
VAĻASPRIEKS: fotografēšana un ceļojumi.
