Apmēram pirms gada kāda simpātiska sieviete, man līdzās ieraugot Ogres Svētā Meinarda Romas katoļu draudzes jauno diakonu Renāru Circeni, ar nožēlu teica: “Kāpēc tik pievilcīgs vīrietis izvēlējies kļūt par garīdznieku?”.
Apmēram pirms gada kāda simpātiska sieviete, man līdzās ieraugot Ogres Svētā Meinarda Romas katoļu draudzes jauno diakonu Renāru Circeni, ar nožēlu teica: “Kāpēc tik pievilcīgs vīrietis izvēlējies kļūt par garīdznieku?”.
Renārs Circenis savulaik spēlējis trompeti kādā pūtēju orķestrī, deviņus gadus nodarbojies ar riteņbraukšanu, strādājis par restauratoru. Vidējo izglītību ieguvis Murjāņu sporta ģimnāzijā, studējis politoloģiju Latvijas Universitātē, ieguvis augstāko izglītību Laterāna pontifikālās universitātes Rīgas teoloģijas institūtā.
Patika diskotēkas un iedzeršanas
— Vai vienmēr biji kristietis?
— Nē.
— Vai tevi uz baznīcu atveda problēmas?
— Viennozīmīgi.
— Kādas?
— Lielākā daļa manu draugu jau bija pabijuši ieslodzījuma vietās, un varētu teikt, ka es gaidīju savu kārtu. Tāda bija mana attieksme pret dzīvi. Man patika diskotēkas, patika iedzert, “pavazāties” ar draugiem, patika tehniskās lietas — varēju braukāt ar moci no rīta līdz vakaram, un, teiksim tā, tādai braukšanai nepieciešamie dokumenti varēja būt labākā kārtībā… Uz dzīvi skatījos pavisam citādi. Tikai vēlāk sapratu, ka mana dzīves pārliecība dzen mani kapā.
— Vai biji apmeklējis baznīcu?
— 1985. gadā vecāmāte mani pirmo reizi aizveda pie dievgalda. Pēc tam manas attiecības ar baznīcu bija vairāk formālas. Piemēram, kādos Ziemassvētkos ar draugiem iegāju dievnamā un jau pēc minūtes izgāju ārā. Kad mamma, kura bija likusi dievnamu apmeklēt, jautāja, vai baznīcā biju, teicu — jā. Es nesapratu, ko nozīmē darīt kaut ko no sirds, nesapratu, ko nozīmē mīlēt un piedot. Es zināju, ka nevajag darīt ļaunu, bet vienmēr domāju, ka man ir taisnība.
— Kad notika lūzums?
— Kad nomira vecāmāte. Viņas sapnis bija, lai es atgrieztos pie Dieva. Kad viņa aizgāja mūžībā, pamazām sāku saprast, ka ar savu dzīvesveidu daru pāri mātei. Es taču naktīs nenācu mājās, bet viņa mani vienmēr gaidīja. Atceros, kā viņa teica: “Renār, neej!”, bet es nepaklausīju, un tad tas gājiens man bija neveiksmīgs. Vai nu kādā kautiņā par daudz atļāvos vai notika kas cits. Tad sapratu, ka pats savu dzīvi izlabot vairs nespēju. Sāku lūgt un lasīt Svētos Rakstus, apmeklēt baznīcu.
Dievs izvelk no bedres
— Tagad vairs nav nekādu grūtību?
— Visiem cilvēkiem visu dzīvi ir problēmas, vienīgi, kā mēs uz tām skatāmies — ar izmisumu vai apņēmību un cerību. Cilvēks, kurš paļaujas uz Dievu, uz problēmām spēj paskatīties no malas. Es uz savām skatos ar smaidu, jo, ja Dievs mani izvilka no tās bedres, kurā biju nonācis, tad viss pārējais ir sīkumi. Kamēr neticīgais dienu un nakti strādā, meklējot risinājumu, ticīgais var atnākt, stundu pasēdēt baznīcā, un viņam viss kļūs skaidrs. Ja ir pārliecība, ka Dievs atbalsta manu plānu un rīcību, tad ko gan man var padarīt kāda problēma?
— Tomēr ir cilvēki, kuri neiet baznīcā, strādā svētdienās un nesūdzas par īpašām neveiksmēm.
— Gan savā dzīvē, gan ik dienu uzklausot ļaužu stāstus, esmu pārliecinājies, ka Dieva ignorēšana reiz “atspēlējas”, ja ne tūlīt, tad varbūt pēc gada, diviem, trim. Ir, piemēram, tādi pāri, kuri sākumā dzīvo šķietami laimīgu ģimenes dzīvi arī bez laulāšanās baznīcā, bet statistika liecina, ka vairumā gadījumu šādas attiecības beidzas ar šķiršanos.
Māju bez pamatiem nebūvē
— Kāpēc?
— To var salīdzināt ar mājas būvēšanu bez pamatiem, projekta un būvatļaujas. Tam, kas to dara, varbūt sokas ātrāk nekā tam, kas būvē pareizi. No šodienas viedokļa ieguvējs ir tas, kas būvē bez pamatiem, bet no nākotnes — tas, kurš pamatus ielicis. Pirmais labākajā gadījumā samaksās naudassodu, sliktākajā — māja sabruks, bet otrs būs drošs, ka ēka izturēs laika pārbaudījumu. Dažreiz cilvēka izaugsme ārēji ir ārkārtīgi strauja, taču ar laiku rodas grūtības, un tuvojas sabrukums. Tad var zaudēt ne vien materiālos ieguldījumus, bet daudz, daudz vairāk. Pirms kāda laika pie manis atnāca vairāki laulātie pāri, kuri bija ļoti sarežģītā situācijā. Viņi atnāca uz baznīcu, kā ķeroties pie pēdējā glābšanas salmiņa, un teica tā: kā tu liksi, tā mēs arī darīsim. Patiesībā viņi paši zināja, kas jādara, bet viņiem vairs nebija spēka rīkoties pareizi.
Baznīcā ieejot,
par kristieti nekļūst
— Vai baznīcā ir cilvēki, kuri pilda paši savu gribu, nevis meklē Dievu?
— Diemžēl jā. Baznīcā ir visplašākais iedzīvotāju kontingents — no visiem sabiedrības slāņiem, un nevienam nav aizliegts ienākt dievnamā. Prātā nāk anekdote par to, ka, ieejot garāžā, cilvēks nekļūst par automašīnu. Arī pārkāpjot baznīcas slieksni, cilvēks automātiski nekļūst par kristieti. Visvairāk sāp, ja dēls vai meita uzkliedz savai mātei. Tad sirds sažņaudzas. Varbūt tādēļ, ka reiz pats pret savu māti neizrādīju pienācīgu cieņu. Kādreiz slimnīcas gaitenī redzēju, kā jau pieaudzis dēls pagrūda savu māti. Es piegāju pie viņa, saņēmu aiz drēbēm un pateicu, lai rimstas. Tiem, kas ar dzīvi joko, dzīve atmaksā. Un, kad dzīve atmaksā, tā to dara ļoti nopietni. Vērojot augstprātīgus cilvēkus, redzu, ka viņi savas augstprātības dēļ daudz cieš un cietīs.
Nedod tāpēc, ka mīl
— Bet ko lai domā kristietis, kurš iet baznīcā, bet viņam kaut kā neveicas?
— Tas ir no sērijas: “Dievs, tu mani mīli, tāpēc iedod man ļoti daudz naudas!”. Nesen kādās bērēs kaprači man pastāstīja, ka apbedījuši jaunu puisi, kurš gada laikā nodzēries, jo pēkšņi ticis pie lielas naudas. Bet pirms tam bijis kārtīgs cilvēks. Varbūt tieši tāpēc, ka Dievs tevi mīl, viņš tev to vai citu lietu nedod. Liela ir atšķirība starp Dieva un cilvēka tālredzību. Ir problēmas, ko nav iespējams atrisināt paša spēkiem, tās vienkārši jāatstāj Dieva gādībai. Tad palīdz atziņa: Dievs tevi vada cauri visām šīm grūtībām, pasargājot no daudz smagākiem ievainojumiem.
Labs “marketings”: investēt baznīcā
— Vai baznīcu apmeklē uzņēmēji?
— Jā. Daudzi veiksmīgi uzņēmēji ir mūsu draudzes locekļi un palīdz baznīcai. Viņiem paldies! Taču mani uzjautrina tie “biznesmeņi”, kuri tēlo lielus marketinga speciālistus un investē lielus līdzekļus reklāmā, bet, kad baznīca lūdz lielākus ziedojumus, atsaka, jo neredz “taustāmu” izdevīgumu, baznīca nevar nodrošināt plašu publicitāti. Šobrīd nevaram pabeigt baznīcu Suntažos, jo steidzami nepieciešams 7000 latu. Manuprāt, tas ir labs “marketings”, ja cilvēks iegulda baznīcā, jo viņš iegulda savā, savu bērnu un savas tautas nākotnē. Dieva svētība par atbalstu baznīcai var būt efektīvāka nekā lieli reklāmas pasākumi.
Sieva šo režīmu neizturētu
— Katoļu baznīcas garīdznieki dedzīgi aizstāv ģimenes vērtības, bet paši atsakās no savas ģimenes veidošanas…
— Ja man būtu sieva un bērni, 90 procentu no tā, ko es daru, nebūtu izdarīts. Es varu sevi pilnībā veltīt draudzei, es varu sākt darbu ļoti agri no rīta un pārnākt mājās vēlu vakarā. Ja man būtu sieva, viņa šo režīmu neizturētu. Ģimene izjuktu, un ko es tad varētu dot cilvēkiem? Mācīt veidot ģimeni? Mana ģimene ir tie, kurus es mīlu, tie, kuri meklē patiesību, kuri meklē Kristu. Priestera ģimene ir ticīgie, kuri nāk sūdzēt grēkus un lūgt padomu. Garīdznieks zina katru viņu sāpi, katru viņu prieku. Taču man ir ģimene arī klasiskā vārda nozīmē — man ir māte, mātes māsa un citi radinieki.
(“Ogres Ziņas”)
***
Vārds, uzvārds: Renārs Circenis.
Dzimšanas laiks un vieta: 1978. gada 27. marts, Rīga.
Dzīvesvieta: Ogre.
Ģimene: māte Anita.
Vaļasprieks: ceļošana.
Horoskopa zīme: Auns.
