Pie bērnudārza vārtiem kuploja kastaņa. Pavasarī tā visus iepriecināja ar balto ziedu svecēm, vasarā cilvēkiem patika vēdekļveidīgās košās, zaļās lapas. Zem kuplā koka tveicīgajās dienās pavēni rada vecie ļaudis, kas dzīvoja tuvējā namā. Bet rudenī dārziņa bērni jūsmoja par zaļajiem ezīšiem, kas vēlāk plīsdami krita zemē, un tā piebira sarkanbrūniem kastanīšiem.
Katru gadu mazos bumbulīšus lasīja lielāki un mazāki bērni. Nesa mājās, spēlējās, veidoja krelles un daudz ko citu. Tā tas bija ik rudeni.
Taču reiz ar kādu kastanīti atgadījās kaut kas neparasts.
Jau vasarā, no dārziņa nākot mājās, bērni ievēroja kuplajā kastaņā daudz jo daudz zaļo ezīšu, kuri vēl bija pavisam mazi, bet ar katru dienu kļuva lielāki. Un tad tie sāka krist zemē, līdz zāliens bija pilns. Nu mazajiem ķipariem bija prieks, jo nebija dienas, kad kāds no zaļajiem ezīšiem nenokļūtu mājās. Tā tas turpinājās arī, kad apvalks plīsa un no tā izripoja kastanītis. No daudzajiem viens bija jo īpaši liels, skaists un gluds.
Bērniem patika spīdīgie, brūnie bumbulīši. Vieni tos lasīja un lika kabatās, citiem mammas atļāva sabērt savās somās vai pirkumu tīkliņos, savukārt vēl citiem stingri noteica neko nenest mājās. Taču kādai meitenītei, par spīti māmiņas aizliegumam, ļoti gribējās paņemt līdzi kastanīšus. “Skaties, cik skaists kastantiņš!” paņēmusi lielo bumbuli, viņa iesaucās. “Luīze, es taču tev teicu, ka negribu mājās netīrību,” strikti atbildēja mamma. Bet Luīze nelikās mierā: “Es viņu nolikšu pie savām mantiņām.” Mamma izlikās nedzirdam: “Ejam. Vēl veikalā piens jānopērk.” Mamma devās projām, un arī Luīze, saujā turēdama lielo kastanīti, tipināja nopakaļ. Tā viņas gāja, gāja, līdz Luīzei aizmugurē strauji nobremzēja kāds riteņbraucējs. Mazā tā satrūkās, ka nemanīja kastanīti izkrītam no plaukstas. Tikai pie veikala viņa par to atcerējās un gribēja doties meklēt, taču mamma nebija pierunājama.
Tā kastanītis gulēja uz bruģētā celiņa viens pats. Kā tam gribējās būt starp pārējiem kastaņiem!
Pienāca nakts, uzausa rīts. Kastanītis vēl joprojām bija turpat. Ap celiņu tas ieraudzīja kokus, taču tie bija bērzi. Pēc kāda laika no kaķu namiņa izlīda balts peļu junkurs. Izstaipījies, nomazgājies, sagaidījis savu barotāju, tad, paēdis un atkal nomazgājies, runcis devās ikrīta pastaigā pa birztalu. “Kas tad tas?” viņš nodomāja, ieraudzījis kastanīti. “Diez vai tā ir pele? Taču jāpārbauda.”
Kaķis piegāja pie kastanīša, paostīja, bet nesaprata, kas tas ir. Tad viņš atcerējās, ka ar tādu reiz bija spēlējies. Jā, jā, jā! Tad, kad viņš vēl nedzīvoja kaķu namiņā, bet gan plašā dzīvoklī, kur ēdiens un ūdens bļodiņā bija visu laiku un bija labi un silti.
Runčuks ar ķepu sāka ripināt kastanīti un atcerējās agrāko dzīvi. Tad nāca kāds makšķernieks, izņēma no kastes mazu zivtiņu un pasvieda kaķim zālē. Mincis pameta kastanīti un aizsteidzās apēst cienastu. Kamēr ēda, aizmirsa par brūno bumbulīti uz ietves.
Kastanītis atkal bija viens. Tam ļoti nepatika naktis — vēsas, dažbrīd lietainas. Tad kastanīša viskarstākā vēlēšanās bija nokļūt pie savējiem. Līdzko kastanītis sadzirdēja soļus vai balsis, tas sauca, cik jaudāja: “Paceliet mani un aiznesiet pie lielās kastaņas! Tur, pie bērnudārza, kur ir mani brāļi un māsas. Lūdzu, lūdzu!” Taču neviens jau nedzirdēja, un kastanītim uz aukstās ietves atlika vien cerēt, ka varbūt kāds šo niecīgo lūgumu saklausīs un tad viss būs kā agrāk. Kastanīši, brālīši un māsiņas, jautrojoties aizvadīs rudeni un, cieši kopā saspiedušies, sagaidīs ziemu.
Kādu rītu kastanītis pamodās, jo actiņās iespīdēja spoža saule. Tas tagad man vienīgais prieks, atzina kastanītis. Vēl dzīvelīgās putnu balsis vēstīja, ka diena būs jauka. Varbūt arī man šodien veiksies, varbūt mani kāds pacels, nodomāja mazais, brūnais bumbulītis, uzsmaidīdams saulei.
Gluži kā pēc burvju mājiena kastanīti tiešām pacēla. To ieraudzīja kāda glīti ģērbusies dāma. Interesants, viņa noteica un, turēdama saujā brūno bumbuli, gāja tālāk. Kastanītis sajuta siltumu un gandrīz iemiga, taču uztrūkās no balsīm. Acīmredzot dāma bija satikusi kādu paziņu: “Es tev dāvinu. Lai brīnišķīga diena!” Paziņa kaut ko noteica, noraustīja plecus un ielika dāvanu vējjakas kabatā. Kastanītis sākumā bija priecīgs. Tam šķita, ka ir drošībā, taču gan dienu, gan nakti kabatā valdīja tumsa. Brīžiem tas nebija izturams. Tad jau labāk būt uz ietves, izmisis nodomāja kastanītis. Likās, ka vējjakas īpašniece bija to izdzirdusi, lai gan patiesībā pie atkritumu tvertnes atbrīvojās no dažiem konfekšu papīriem un atrada arī kastani, par kuru jau bija aizmirsusi. Taču kastanītis neiekrita līdz ar papīriem nelielajā tvertnē, bet noripoja zemē. Bet arī tad nekāda prieka nebija. Nācās vien atzīt, ka labāk bija jakas kabatā.
Dienas kļuva vēsākas, bieži kapāja vēss lietus. Nevienam es neesmu vajadzīgs, pat sētnieka slota mani neuzslauka, bēdājās kastanītis. Arvien biežāk tas atcerējās lielo kastaņu saimi. Atminējās, kā te nokļuvis. Kastanītis ne uz vienu nedusmojās — ne uz Luīzi un viņas māmiņu, ne uz balto runci, nedz uz tiem, kas paiet garām, noraugās un nepaceļ, nedz arī uz tiem, kas pat nepaskatās.
Kastanītis nezināja, cik ilgu laiku tas pavadījis zemē pie atkritumu tvertnes. Kādu dienu pa ielu noskumis gāja viens zēns. Tāds pats kā es, ievēroja kastanītis. “Vasarraibumainais!” errodamies zēnam garām pagāja vēl divi puikas. “Aizverieties!” caur zobiem izgrūda skumjais zēns. Taču skolasbiedri vien nerimās: “Vasarraibumainais! Bezdelīgām ligzdas jauc! Ha-ha-ha!” Zēns neizturēja, pacēla kastanīti un svieda ar to saviem pāridarītājiem. Kastanis nokrita uz ielas. “Tu jau trāpīt nevari! Ha-ha-ha!” puikas smēja. Zēns atkal pacēla kastanīti un vēlreiz meta abiem delveriem, taču šoreiz tas ielidoja zālē.
Arī tur neklājās viegli, tomēr apkārtne mazliet atgādināja mājas. Naktīs kastanītis sarāvās čokurā, dienās centās noķert skopos saules starus, kad lija, paslēpās zāles stiebros. Kaut arī zālē nebija saredzams, taču tas spēja priecāties, sadzirdot kukainīšu čaboņu un bērnu balsis. Piepeši kastanītis saklausīja ko neparastu. Kāds suns, kuru pastaigā veda meitene, ostīja zāli. Meitene gāja, kur suns viņu vilka. Viņas zābaku smailais papēdītis atdūrās pret kastanīti, un tas nokļuva zemē.
Kas zina, cik ziemu un pavasaru pagāja, taču kādu dienu labiekārtošanas darbu strādnieces pamanīja augam kastaņu. Tā vēl bija pavisam maza, taču stipri turējās. Ja reiz pati te iesakņojusies, lai aug, nosprieda strādnieces un sarūpēja sētiņu. To apjožot, viņas jau iztēlojās, cik kupla tā būs pēc dažiem gadiem un pavasaros ar baltajām svecēm iepriecinās garāmgājējus. Vasarās ļaudis patversies no karstās saules, bet rudeņos bērni lasīs kastanīšus, nesīs tos mājās, vērs krelles un rotās adventes vainagus.
