“Drīz Latvijā nocirtīs pēdējo koku, un te būs tuksnesis. Sahāras tveice jau mūs apciemoja,” izņemot no pastkastes kaudzi aptieku un veikalu reklāmu, dusmojās Frīdis. “Kāpēc tāda izšķērdība? Tā ir drukāšana, lai vairotu atkritumus.”
“Kur tu redzi izšķērdību? Pērkot preci, tu samaksā arī par reklāmu. Par to, ka tevi muļķo, samaksā ar uzviju. Labāk saki, kas izdevīgāks un labāks veselībai — zāles vai šņabis?” jautāja Ješka.
“Paskatīsimies uz reklāmām filozofiski. “Nepamatota zāļu lietošana kaitīga veselībai.” Kas pateiks, kad pamatota, kad kaitīga? “Pārmērīga alkohola lietošana kaitīga veselībai.” Kā noteikt, kad norma, kad “plosts” plašos ūdeņos? Dzeram uz citu veselību, lai sabeigtu savējo,” noteica Frīdis.
“Simts gudrās galvas tā nedomā. Samazinot akcīzes nodokli stiprajam alkoholam, vadmotīvs ir — jo vairāk dzersi, jo labāk dzīvosim! Tad pildīsies budžets, visi būs apmierināti, vienlaicīgi “iegriezīsim” igauņu bāleliņiem. Tāds “sīkums”, ka lielākie ieguvēji būs ugunsdziras tirgotāji kaimiņzemes pierobežā, redzams, nav vērā ņemams, jo par lobijiem nerunā,” sacīja Ješka. “Solījumi samazināt medikamentu cenu gan pazuduši kā rīta rasa.”
“To, ka alkohola apdullinātu tautu vieglāk vadīt, veiksmīgi izmantoja kaimiņzemes cars Pēteris un viņa troņa mantinieki. Kas šajos gadsimtos mainījies?” jautāja Frīdis.
“Kādai cilvēku grupai vajag plītēt līdz baltajām pelītēm, lai citi labāk dzīvotu — varbūt tā ir augstākā humānisma izpausme?” vientiesīgi bilda Ješka.
Draugu sarunā ieklausījās Silvestrs
Uzraksts uz reklāmu dēļa: “Alkohols — tā ir lēna nāve.”
Kāds šņabjdeguns papildina: “Bet mēs mirt nesteidzamies.”
