Nesen 100 dienu apritēja 11. Saeimai, bet 1. februārī tikpat ilgu darbības laiku vērtēs Valda Dombrovska vadītā valdība.
Simts dienās paveikto šonedēļ jau izklāstījuši iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis un izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis.
Iekšlietu ministrs lepojas ar to, ka trijos mēnešos veiktas būtiskas izmaiņas narkotisko vielu apkarošanas jomā, kā arī izvirzītas prioritātes, viena no tām — izveidot nacionālo kriminālizlūkošanas modeli tiesībsargājošajās un valsts drošības iestādēs, Valsts policijas paspārnē izveidot kibernoziegumu apkarošanas nodaļu un palielināt policijas iecirkņu pilnvaroto ieguldījumu noziegumu novēršanā. To ministrs nolēmis, pirmajās simts dienās apmeklējot Latvijas reģionus. Kā to izdarīt, ministrs gan nenorāda. Kā jau visi līdzšinējie ministri, arī Rihards Kozlovskis sola pilnveidot sociālo garantiju un atalgojumu sistēmu iekšlietu nozarē strādājošajiem.
Izglītības un zinātnes ministrs savā pārskatā par skolotāju algām un sociālajām garantijām gan neko nesaka. Toties uzsver, ka ir sākts plašs sociālais dialogs ar izglītības darbiniekiem, izveidotas darba grupas, lai pārskatītu Eiropas finansējuma izlietošanu, kā arī to, ka sākta ministrijas reorganizācija. Ministrs arī vienojies ar Lielbritānijas ekspertiem par palīdzību Latvijas zinātnes veikuma izvērtēšanā.
Abi ministri uzskata, ka jau tagad ir daudz veikuši un darīs vēl vairāk. Kas tad sunim asti cels, ja ne pats. Nevar noliegt, Roberts Ķīlis ir viens no pamanāmākajiem valdības ministriem, un viņam reformu ieceres birst kā no pārpilnības raga, diemžēl tās gan negūst atsaucību ne izglītības darbiniekos, ne sabiedrībā. Arī pirms tam ir bijuši ministri, kas sola visu veikt labāk un sakārtot nesakārtoto. Diemžēl plāni ir izplēnējuši kā rīta migla, un tālāk par darba grupu izveidi neesam tikuši.
Socioloģisko pētījumu kompānijas “Latvijas fakti” janvārī veiktā aptaujā liecina, ka ievērojami pieaudzis to pilsoņu skaits, kuri nezina vai nav izlēmuši, par ko balsotu, ja Saeimas vēlēšanas būtu tagad. Visas partijas zaudējušas daļu atbalstītāju. Tas apliecina, kā sabiedrība vērtē ministru un Saeimas darbu. Ar solījumiem vien ir par maz, politiķiem jāsāk arī kaut ko darīt, lai situācija valstī tiešām uzlabotos. Un, lai kaut ko reāli paveiktu, nav jādodas ne uz Briseli, ne Maskavu. Vien jāieklausās, ko tauta saka, bieži tās domas ir vērā ņemamas un darbos pārvēršamas.
