Iesaka Iveta Skaba, laikraksta “Staburags” korektore
Aizvadītajās brīvdienās, kamēr saule cepināja un āra darbus līdz pievakarei nācās pārtraukt, pievērsos lasīšanai. Izvēlējos grāmatu, kas jau reiz lasīta, taču ļoti gribējās izlasīt vēlreiz, un pie tam to var ātri izdarīt.
Tā ir Viļa Lāča grāmata “Cilvēki maskās”. Šis romāns izdots 1935. gadā, kad rakstniekam bija 31 gads, var teikt, uzrakstīts literārās daiļrades sākumā. Lai arī Vilis Lācis saistībā ar darbību pēc Latvijas okupācijas ir pretrunīgi vērtēta personība, tomēr viņa rakstnieka talantu nevar noliegt, kaut vai atceroties “Zvejnieka dēlu”, kas arī bija ļoti populārs romāns Latvijas brīvvalsts laikā, pie tam šis darbs piedzīvojis divas ekranizācijas — 1939. un 1957. gadā.
Arī romāns “Cilvēki maskās” izdots vairākkārt — 1931., 1984. un 2015. gadā. Pirmoreiz to lasīju 1984. gadā, kad biju 16 gadu veca. Izlasīju un teicu: ļoti patika. Arī tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, lasīšana veicās, mazliet traucēja tas, ka sižets jau zināms. Agrāk anotācijā rakstīja, ka šis ir romāns par to, kā divi jauni cilvēki buržuāziskajā sabiedrībā lauž ceļu savai mīlestībai. Tā gan nav, bet ko toreiz citu lai rakstītu.
Arnis ir jauns, talantīgs rakstnieks, viņa lugas ar panākumiem tiek iestudētas teātros, taču viņš necieš publicitāti, savus darbus paraksta ar pseidonīmu. Viņš ienīst notiekošo sabiedrībā — melus, glaimus, divkosību, intrigas — un no tā visa bēg. Arnim šāda maska nav pa prātam un ir nepieņemama. Ikdienā viņš uzdodas par vienkāršu strādnieku, izliekas par neizglītotu, brīvo laiku pavada ar ostas zēniem un citiem līdzīgiem un šajā sabiedrībā jūtas ļoti labi. Zanza ir jauna aktrise, precējusies ar gados vecāku, taču labi situētu vīru, laulības dzīvē jūtas mazliet garlaikota, un arī karjera neveidojas, kā viņa būtu vēlējusies, jo lielās un skaistās lomas iet secen. Tās saņem citas aktrises, kuras, viņasprāt, nav tik talantīgas. Abi pirmoreiz satiekas jūrmalā. Zanzai iekož čūska, un Arnis viņai sniedz pirmo palīdzību. Katrs aiziet uz savu pusi, taču Zanzai nav miera, un viņi ar sludinājuma starpniecību satiekas atkal. Pēc šīs tikšanās Arnis atpazīst jauno aktrisi. Teātrī iestudē Arņa lugu, un Zanza tajā grib spēlēt galveno varoni. Arnis pierunā režisoru, un viņa mēģina jaunajā iestudējumā. Viņi turpina satikties, taču, kad kāds “labs cilvēks” atklāj to Zanzas vīram, attiecības tiek sarautas. Arnis pamet pilsētu un apmetas uz dzīvi mežā, cer, ka varēs dzīvot bez izlikšanās un citi viņu pieņems tādu, kāds viņš ir: “Vērojot sabiedrību, kurā tagad vajadzētu dzīvot, viņu pārņēma šausmas: ja viņš šeit paliks, tad agri vai vēlu piesavināsies apkārtnes ieradumus un dzīves veidu — kļūs līdzīgs viņiem. Jāaiziet tālu prom, ārā no šā visa, un jāatrod veselie cilvēki, kas vēl dzīvoja īstu dzīvi, pieejami katram īstam priekam, atsaucīgi citu sāpēm.” Taču bēgšana neko neatrisina, un agri vai vēlu nākas secināt, ka maskas ir visiem neatkarīgi no tā, kādu sabiedrības daļu cilvēks pārstāv. Dzīve ir spēle — šī līnija vijas cauri romānam no sākuma līdz beigām. Kad Arnis beidz savu fauna dzīvi, iziet sabiedrībā, satiek Zanzu un jūtas atkal atdzimst, maskas joprojām viņam nedod mieru: “Pāri jumtiem liesmoja reklāmas sarkanie burti. Viņu blāzmā Arnis skatīja kādu iedomu ainu: cilvēku drēbēs tērpušies zvēri un kustoņi staigāja pa ielām, mānīdami citus un paši sevi ar savu cilvēcīgumu. Pēkšņi nez no kurienes ķēmīga klauna maska iznira pār pilsētu, tā bija tik liela, ka nami, parki un bulvāri pazuda tās groteskajos vaibstos. Apakšā maskas ēnā griezās milzīgs karuselis, lētiem papīra karodziņiem izpušķotas laiviņas un koka zirgi; karnevāla kostīmos tērpti ļaudis sēdēja seglos, pūta stabulītes un vicināja ar rokām.” Lasīju, ka savulaik Lācim pārmests, ka šajā darbā attiecību peripetijas iznākušas diezgan neveiklas. Tam var piekrist, jo vietām dialogi tādi stīvi, gribētos dzīvākus. Taču talantiem tiek piedots viss, un nākamajos darbos tas nav jūtams. Lai gan darbība risinās pirms daudziem gadu desmitiem, pats sabiedrības dzīves skelets jau nav mainījies, vien apaudzis ar citiem paradumiem.
Kaut arī šis nav Lāča izcilākais romāns, tie, kam patīk viegla satura literatūra, kur notikumi nerisinās kā šarādes, noteikti var lasīt. Lappuses ātri šķiras viena pēc otras, viegla valoda, jo acīmredzot rakstnieks gribējis izdabāt dažādām gaumēm. ◆
