Zani Lasi daudzi atceras kā talantīgu sporta deju dejotāju. Krāšņās kleitas šobrīd viņa gan nomainījusi pret balto uzsvārci, jo sākusi fizioterapeites darbu Aizkraukles medicīnas centrā. Viņa nav aizbēgusi uz ārzemēm vai palikusi Rīgā, bet atgriezusies strādāt savā dzimtajā pilsētā Aizkrauklē.
Pēc trešās reizes
nesāp
— Kāpēc izvēlējāties strādāt Aizkrauklē?
— Pabeidzot augstskolu, sāku meklēt, kur strādāt. Sākumā domāju par Rīgu, jo biju tur jau iedzīvojusies, bet, tad man paziņas jautāja, kāpēc negribu to darīt Aizkrauklē. Bija laiks, kad šādai iespējai biju kategoriski pret, tomēr nolēmu, ka intereses pēc varētu pamēģināt. Arī vecāki tā ieteica, jo nav jau man te jāatgriežas dzīvot. Pieteicos darbā Aizkraukles medicīnas centrā, kur šāds speciālists bija vajadzīgs, un tā es tur esmu no pagājušā gada oktobra.
— Darba pietiek?
— Esam trīs fizioterapeites, un darba patiešām pietiek visām. Cilvēki jau reti paši izvēlas mūsu pakalpojumu, vairāk ar speciālistu ieteikumu un arī tad bieži ar neticību. Ja pacientam ieteikta vingrošana, viņš domā — labi, vingrošu, bet neko jau tas daudz nepalīdzēs, kā mugura sāpēja, tā sāpēs. Otrajā reizē atnāk un teic, ka ir vēl sliktāk — sāp vēl vairāk. Trešajā reizē gan brīnās, ka mugura vairs nesāp! Cilvēku vajag motivēt rūpēties par sevi. Ja vēl jūt uzlabojumu, uzreiz ir stimuls iesākto turpināt arī mājās, jo daudz liekam darboties arī patstāvīgi.
— Kādas ir izjūtas, pacientu vidū ieraugot bijušās kaimiņienes vai, piemēram, kādu klasesbiedru?
— Klasesbiedri nav gadījušies, bet pazīstami cilvēki gan. Kad viņi kabinetā ienāk pirmo reizi, izbrīnīti saka — jūs taču bijāt dejotāja! Jā, bet ar to jau maizi nevar pelnīt. Nereti apmeklētājam, paraugoties uz mani, tādu gados jaunu un neliela auguma, pirmais jautājums ir — vai jūs būtu tā fizioterapeite? Cilvēki dažkārt teic, ka man gan nekas nekad nesāpēs, jo visu laiku vingroju viņiem līdzi. Tā apgalvot nevar, jo arī mediķi mēdz “grēkot” ar to pašu smagumu celšanu. Domāju, ka mana fizioterapija lielā mērā bija arī dejas, kas palīdzēja attīstīt staltu stāju. Pēc tās es nekļūdīgi pazīstu dejotājus.
Sastop pacientus
no Vaivariem
— Kur studējāt?
— Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, jo nevēlējos atteikties arī no dejām. “Stradiņos” noteikti būtu akadēmiskākas studijas, bet gribēju vairāk kustēties. Mācījos četrus gadus, un šajā laikā iznāca praktizēties ar dažādiem pacientiem.
— Medicīnas studijas saistās ar lietām, ko daudziem ir netīkami vērot — traumas, asinis, anatomikums. Kā jūs tas ietekmēja?
— Anatomijas mācības bija vissmagākais posms. Tomēr, ja kārtīgi apgūsti šo jomu, vēlāk jau ir vieglāk. Varu teikt paldies savai pasniedzējai, kura mudināja anatomiju apgūt pamatīgi. Tagad patiešām tas ļoti palīdz, jo ir pamatu pamats. Sākumā domāju, ka pēc studijām strādāšu ar sportistiem, bet tomēr sapratu, ka pagaidām šī joma mani īpaši nesaista. Interese par to nav zudusi, un nesaku kategorisku “nē” sportistiem, bet prakses laikā Vaivaru rehabilitācijas centrā ieinteresējos par darbu ar bērniem, kuriem ir īpašās vajadzības. Pirmajā prakses dienā es par redzēto biju lielā šokā un teicu, ka noteikti neizturēšu līdz galam. Drīz vien asaras izzuda un darbs aizrāva, redzot, kā ar fizioterapiju varam palīdzēt. Dažkārt arī Aizkraukles medicīnas centrā sastopu mazos pacientus no Vaivariem. Viņi mani pazīst, un strādājam tālāk.
— Kāpēc izvēlējāties tieši fizioterapiju?
— Savulaik pati traumēju roku, un lūzums pēc tam nepareizi saauga. Mani nosūtīja pie fizioterapeita, un mēnesi intensīvi apmeklēju nodarbības. Toreiz speciāliste stāstīja, kā ar šo metodi var palīdzēt uzveikt daudzas veselības problēmas. Tas šķita ļoti interesanti. Ārste es diezin vai varētu būt, bet fizioterapija mani piesaistīja. Tā ka medicīnas darbiniece esmu tik un tā. Daudziem tas šķiet ļoti smags darbs. Domāju — ja cilvēkam patīk, tad tas neliekas grūts.
Nekur nezūd
— Kā cilvēki visvairāk dara pāri savam ķermenim?
— Nepareizi sēžot, ceļot un nesot priekšmetus. Cilvēkiem gan nereti šķiet, ka tas uz viņiem neattiecas — visu varu, un darbs jau tik un tā jāpadara. Pēc tam gan atzīst, ka vajadzēja padomāt, pirms kaut ko smagu celt. Muguras problēmas ir fizioterapijas topa augšgalā.
— Kāpēc nākotni nesaistījāt ar sporta dejām?
— Tas viss vēl ir iespējams, un laiks tam arī ir. Dejas manā dzīvē nekur nav pazudušas, un joprojām ar tām ir saistība. Cilvēki atceras, ka reiz ar to nodarbojos, un jautā padomu. Labi apzināties, ka apgūtais arvien noder.
— Vai šobrīd dejojat?
— Nē, jo, pirmkārt, tam nav laika. Otrkārt, jūtos sevi izsmēlusi šajā jomā. Tik daudz, cik es varēju, es paveicu un esmu par to gandarīta. Dejas man iemācīja veiksmīgi saplānot savu laiku, kas arī šobrīd ir ļoti svarīgi, jo esmu nepārtrauktā kustībā starp Aizkraukli un Rīgu.
Izvēlas izglītību
— Bērnībā pašai gribējās mācīties dejot?
— Jā. Vietējā televīzijā bija reklāma, ka Aizkrauklē aicina mācīties dejot sporta dejas. Vecāki pajautāja, vai vēlos to darīt, un teicu “jā”. Biju četrgadīgs bērns, un kopš pirmajām reizēm man tas tā iepatikās, ka ikvienu nodarbību gaidīju ar nepacietību. Arī vēlāk vecākiem nekad nevajadzēja mani mudināt ar to nodarboties. Sāku dejot pie Aināra Kārkliņa Aizkrauklē, tad pie slavenajiem Mironoviem, un pabeidzu sporta deju klubā “Dzintars”. Startējām Eiropas čempionātos, kur guvu labus rezultātus. Pēc tam sākās partneru maiņas, vidusskolas noslēgums, kad vajadzēja izvēlēties — turpināt dejot profesionālajā līmenī, kas nozīmētu to darīt ārpus Latvijas, vai mācīties un apgūt profesiju. Es izvēlējos otro un šo izvēli nenožēloju. Dejas jau nekur nepazudīs, jo tā bija sirdslieta un vaļasprieks ilgus gadus. Lielākos panākumus guvu kopā ar deju partneri Mārtiņu Varguli no Jēkabpils un Sergeju Kuļepovu no Salaspils. Deja — tas ir divu cilvēku kopdarbs.
— Kā veicas ballēs? Puiši, iespējams, baidās lūgt uz deju?
— Tā ir, ja zina, ka esmu dejotāja. Dažs teic, ka baidās man uzmīt uz kājas… Cits tā arī pasaka — varētu jau uzlūgt, bet esot ļoti bail dejot ar mani. Mierinu puisi, ka nav jābaidās, jo viņš jau nav profesionāls dejotājs. Visiem gan ir prieks, ja uzslavēju, ka labi prot dejot. Patīk pavērot, kā to dara citi. Man ir gandarījums, ka draugi un paziņas māk dejot, vismaz valsi.
Visi var iemācīties
— Vai ir gribējies izmēģināt cita žanra dejas?
— Esmu to darījusi. Pirmajā studiju kursā nevēlējos krasi pārtraukt aktīvo dzīvesveidu un ieraudzīju sludinājumu, ka dziedātāja Ella (Elīna Fūrmane — aut.) meklē dejotājas. Notika atlase, un tiku pamatsastāvā. Studiju gados kopā devāmies koncertos. Ella ir ļoti sirsnīga un atsaucīga. Tas, ko par viņu raksta, bieži vien nav taisnība.
— Vai jūsu draugs prot dejot?
— Jā. Viņš gan atzīst, ka nepratīs to darīt tik labi kā es, bet mācās. Esam tikuši jau diezgan tālu. Viņš arī studēja akadēmijā, un tur visiem to māca, jo studentiem notiek lekcijas sporta un tautas dejās. Bija arī sporta deju sacensības, kurās profesionālie dejotāji gan nevarēja piedalīties. Meitenēm ļoti patika visa tā gatavošanās, kleitas un frizūras. Zinu, ja cilvēks mācījies Sporta akadēmijā, valsi pratīs dejot.
— Sporta deju dejotājus cilvēki gan vairāk iepazina pēc televīzijas šova “Dejo ar zvaigzni”. Vai nav žēl, ka izpausties lielākoties iznāk tikai sacensībās?
— Tā ir, un, iespējams, tāpēc daudziem nav liela priekšstata par sporta dejām, jo tās bieži neredz. Šobrīd šī žanra dejotājiem nav citu alternatīvu — dejot un piedalīties sacensībās vai nedejot vispār. Šīs dejas ir dārgs vaļasprieks, bet ne visi grib to darīt augstā līmenī. Tāpēc vajadzētu padomāt, kā mācīt tās vairāk skolās un bērnudārzos, rādīt koncertos, jo skaisti dejot var iemācīties visi.
Attālums nav šķērslis
— Kur šobrīd dzīvojat?
— Kad cilvēki man to jautā, atbildu, ka uz riteņiem posmā Aizkraukle — Rīga — Liepāja. Strādāju pusslodzes darbu Aizkrauklē, arī Rīgā, bet brīvajā laikā dodos pie drauga uz Liepāju. Tā kā esmu iemācījusies plānot savu laiku, visu pagaidām varu apvienot. Tas viss, pateicoties dejām, jo, kad vēl ar to aktīvi nodarbojos, tētis mani ar automašīnu sagaidīja pie skolas, lai vestu uz treniņiem Rīgā. Ceļā vajadzēja izmācīties un paēst, bet vēlu vakarā izdarīt citas lietas. Nebija īsti laika izklaidēm, bet nepārdzīvoju par to, jo neko nebiju nokavējusi. Esmu iemācījusies ieplānot sev arī atpūtu. Tā vairāk ir Liepājā pie jūras. Man patīk arī dažādas sportiskās aktivitātes — velobraukšana, skriešana un maratoni. Šogad netiku uz “Nordea” Rīgas maratonu, bet iepriekš gan to darīju. Vasarās arī regulāri peldos, lai būtu labā fiziskā formā.
