Divdesmit Aizkraukles rajona bērnunama “Dzeguzīte” bērnu pērn viesojās Francijā, un pēc šīsvasaras brīvdienām kādam piecpadsmitgadīgam puisim radās iespēja franču ģimenē dzīvot vēl vienu gadu, bet viņam tomēr nācās atgriezties Latvijā.
Divdesmit Aizkraukles rajona bērnunama “Dzeguzīte” bērnu pērn viesojās Francijā, un pēc šīsvasaras brīvdienām kādam piecpadsmitgadīgam puisim radās iespēja franču ģimenē dzīvot vēl vienu gadu, bet viņam tomēr nācās atgriezties Latvijā, jo bērnunama direktore Aija Svētiņa to pieprasīja. Ģimene puisi jau bija iekārtojusi privātskolā, apņēmās viņu uzturēt, nelūdzot no Latvijas nekādu atbalstu. Šis stāsts ir par to, ka, rodoties iespējai kaut vienam bērnam sākt jaunu dzīvi, barjera ir nesakārtotie dokumenti, juridiskās problēmas un bērnu faktiskā nebrīve.
Sveši vēlas palīdzēt
Aizkraukles rajona izglītības metodiķe jaunatnes lietās Inguna Juhņeviča stāsta, ka bērnunama bērni uz Franciju pērn devās saistībā ar projektu. Viņus uzņēma ģimenēs, ar kurām bērniem kontakti nav zuduši. “Nejaušības dēļ kāds piecpadsmitgadīgs puisis nokļuva ģimenē, kur par viņu ieinteresējās un vēlējās palīdzēt. Franču ģimene pie zēna bija pieradusi kā pie savējā, arī viņš tajā jutās labi. Franči apņēmās apmaksāt visus viņa uzturēšanās izdevumus, vienvārdsakot — sveši cilvēki bija ar mieru palīdzēt puisim, par kuru Latvijā ārpus bērnunama iepriekš neviens nebija interesējies. Skaidrs, ka viens cilvēks nevar izlemt bērna likteni, tomēr pēc šī gadījuma rodas jautājums — ja Latvijā viņi nav vajadzīgi saviem bioloģiskajiem vecākiem un par viņiem neinteresējas arī audžuģimenes, vai tad nav vērts pacensties, lai vismaz kādam no viņiem ir iespēja dzīvot citādi?” jautā Inguna Juhņeviča.
Nezina, kas ir ģimene
Šobrīd bērnunamā “Dzeguzīte” Iršos dzīvo 57 dažādu vecumu bērni, diemžēl lielākā daļa no viņiem ir dzīvu vecāku bāreņi, turklāt viņi nav juridiski brīvi. Uz ārzemēm neviens nav adoptēts. Bērni apciemo “vecākus” skolas brīvlaikos, bet daudziem no viņiem nav, kurp doties. Šovasar tikai četri bērni vasaras brīvlaiku pavadīja ārpus bērnunama, jo par viņiem interese ir maza. “Staburags” jau rakstīja, ka Aizkraukles rajonā ir tikai viena audžuģimene, kamēr citur to ir krietni vairāk. Pirms diviem gadiem Aizkraukles bērnu un jauniešu centrs iesaistījās projektā, saistībā ar kuru daļai “Dzeguzītes” audzēkņu vismaz vasaras brīvlaikā Francijā radās iespēja izjust, ko nozīmē dzīvot ģimenē.
Nav tik vienkārši
Izrādās, ka nokārtot formalitātes — tas nav tik vienkārši. Ja bērnunama bērns devies uz ārzemēm pavadīt tikai vasaras brīvdienas, tas nozīmē, ka pēc noteiktā laika viņam jāatgriežas. Barjera ir nesakārtoti dokumenti, fakts, ka lielākā daļa bērnu nav juridiski brīvi (viņiem kaut kur ir “tēvs” un “māte”). Nereti bērniem ir problēmas mācībās, un tas rada šaubas, vai ārzemēs viņu sliktās sekmes varētu uzlaboties. Par bērnunama audzēkņa likteni lēmumu pieņem bāriņtiesa, un nostāties pret valsts sistēmu ir bezjēdzīgi. 2006. gada sākumā Latvijas bērnunamos un patversmēs dzīvoja 2881 bērns, bāreņu aprūpes centros — 485, bet 356 bērni — specializētajos bērnu sociālās aprūpes centros. Šīgada sākumā Latvijā bija vairāk nekā 1300 bērnu, kurus iespējams adoptēt. Līdz šīgada 1. oktobrim datubāzē ir ziņas par 1322 adoptējamiem bērniem vecumā no dzimšanas līdz 18 gadu vecumam.
Aizdomu ēna
Adopciju uz ārzemēm komentē Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Laila Rieksta — Riekstiņa: “Mūsu valstī izveidotā Latvijas un starptautiskajiem likumiem atbilstošā adopcijas sistēma atbilst stingrām starptautiskajām normām, un tādēļ to Eiropā vērtē ļoti augstu. Bērniem, kuri nekad neatradīs sev vecākus Latvijā, ir lielākas iespējas atrast jaunas ģimenes ārvalstīs. Tukšās runas par “aizdomu ēnām” bojā adopcijas sistēmu. Nav jārunā par bērniem kā par “mūsu lielāko dārgumu”, jo ārzemniekiem ļauj adoptēt tikai tos bērnus, kuri Latvijā vairs jaunas ģimenes neatradīs. Jā, mēs varam radīt mākslīgus šķēršļus adopcijai uz ārzemēm, taču tad godīgi jāvaicā sev — vai tas patiešām būs šo bērnu interesēs? Ko mēs viņiem piedāvāsim pēc bērnunama un ko viņi varēs piedāvāt sabiedrībai?”
Mazajiem veicas labāk
Latvijā vislielākās iespējas nokļūt ģimenē ir bērniem vecumā līdz diviem gadiem, un šīs vecuma grupas bērnus uz ārvalstīm faktiski vairs neadoptē. Taču līdz ar aptuveni piecu gadu vecuma sasniegšanu sākas kritiskā robeža, kad atrast adoptētāju Latvijā jau ir sarežģīti. Un — jo lielāks bērns, jo mazāk cerību, ka viņu kāds gribēs adoptēt. Pie mums ir ļoti daudz arī tādu bērnu, kuru nemaz nav Adopcijas reģistrā. Pirmos trīs gadus viņi dzīvo bērnu aprūpes centros, vēlāk ilgu laiku — bērnunamos. Šo bērnu vecākiem lielākoties nav atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības, tāpēc viņus nemaz nav iespējams adoptēt.
Vēlāk vairs negrib
Ja par juridiski brīvu bērnu vietējie adoptētāji neizrāda interesi, bāriņtiesa izvērtē, vai konkrētajam bērnam vēl ir iespējams nodrošināt ģimeni Latvijā. Ja tas nav iespējams, bāriņtiesa var pieņemt lēmumu par bērna adopciju uz ārvalstīm. Pēc tam ministrija izskata pieteikumus no ārvalstu adoptētājiem, kas reģistrēti Adopcijas reģistrā (tātad jau ir izvērtēta šī cilvēka piemērotība adopcijai) — vai kāds ir izrādījis interesi par šādu bērnu (pēc vecuma grupas, dzimuma u. tml.). Vecumā no astoņiem gadiem un vecākiem bērniem ir ļoti daudz adoptēšanas atļauju, tikai diemžēl nav adoptētāju, pat no ārvalstīm.
Adoptē pat uz Ameriku
Ārvalstu adoptētājiem bērna adoptēšanas process aizņem vairākus gadus, ne velti Latvijai nereti pārmet pārmērīgu birokrātiju. Taču, domājot par bērna interesēm, atbildīgajām iestādēm līdz pēdējam sīkumam jāizpēta adoptētāja atbilstība šim statusam un vai tas būs bērna labā. Vai adoptēšanas sistēma jāmaina? Vai tā jāpadara vienkāršāka? Noteikti — nē, un tas arī netiek darīts. No Latvijas uz ASV (kopā uz septiņiem štatiem) pavisam adoptēti 27 bērni un pusaudži. Adoptētājiem ir dažāda reliģiskā piederība — katoļi, luterāņi, baptisti, metodisti, anglikāņi.
Vajadzīga diskusija
“Dzeguzītes” direktore Aija Svētiņa teic, ka bērnu intereses vienmēr ir bijušas pirmajā vietā. Arī sākumā aprakstītajā gadījumā bērns no savas ierastās vides būtu bijis prom tikai vienu gadu, bet pēc tam viņam atkal būtu tajā jāatgriežas. Mācības — “ielaistas”, arī dzīve ģimenē, kurā visi bērnam veltītu nedalītu uzmanību, viņu izmainītu. Šķēršļus šādās situācijās rada arī tas, ka šie bērni nav juridiski brīvi. Viņu vecākiem vispirms no viņiem jāatsakās, lai bērni varētu sākt jaunu dzīvi. Un tomēr — bērnunama vadība varēja tik viegli arī nepadoties, bet darīt visu iespējamo, lai bērns iegūtu ģimeni. Gada laikā dokumentus taču varētu nokārtot, kopā ar bāriņtiesu panākt, ka bērna vecāki no viņa atsakās arī “uz papīra”, jo dzīvē to veiksmīgi jau izdarījuši. Sabiedrībā vajadzīga diskusija, lai šajā jomā kaut kas mainītos.
Rakstā izmantota informācija arī no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas mājaslapas.
