Bertiņa (viņu pārsvarā uzrunā pamazināmā formā) jau iesoļojusi devītajā gadu desmitā. Vienmēr cilvēku cienīta, par viņu pat dzirdēts: “Ja visi būtu kā Bertiņa, pasaulē kara nebūtu.” Nu viņa dienas lielāko daļu pavada, sēdēdama pie loga un raudzīdamās, kas notiek pagalmā.
Skaista kā lellīte
Berta vecākiem, kalpu ļaudīm, bijusi vienīgā meita. “Man bija linu balti sprogaini matiņi, zilas actiņas, un mani sauca par lellīti,” teic nu jau sirmā māmuļa. Taču, kad meitenītei bija seši septiņi gadi, viņu sakoda suns. Bertiņa joprojām atceras sāpes, kamēr koduma vieta sadzijusi. Tā nu pa visu vaigu palikusi rēta. Bet drīz vien, miesas sāpēm pārejot, sākās dvēseles sāpes. Skolas laikā daudziem esot paticis viņu ķircināt. Spogulī neskatījusies — lai nav jāredz savainotā seja. “Uz sunīšiem ļaunu prātu neturu, kas zina, ko tas kustonītis toreiz nodomāja,” saka Bertiņa.
Būdama kalpu bērns, meitene nevarēja sapņot par tālāku mācīšanos. Bērnībā gāja ganos, paaugās, darīja visus darbus. Meitas tolaik gādāja pūru, taču Bertai to nemaz negribējās darīt — kam gan viņa ar tādu seju vajadzīga. Māte neskubinātu, iespējams, meitene nevienu zeķu pāri nenoadītu. Rokdarbi, ko darināja pūram, radīja tikai sirdssāpes. “Vislabprātāk, galvu plecos iespiedusi, strādāju lauku darbus, tie kliedēja drūmās domas,” tā Berta.
Bildināt nesteidzas
Juku laikos Berta turpināja strādāt pie tiem pašiem saimniekiem. Tēvs un māte jau bija miruši, un viņai nebija, kur iet. Tuvojoties frontes līnijai, kopā ar saimniekiem nācās doties bēgļu gaitās. Neziņas mākta, saslima saimniece, un Berta viņu aprūpēja. Tajā laikā ar Bertu satuvinājās saimniekdēls Jānis. “Biju laimīga, neticēju, ka tā reiz varētu notikt. Man, neglītenei, kāds cilvēks pievērsa uzmanību,” atceras sirmā kundze. Tiesa, Jānim bija brunču mednieka slava, taču Bertiņu tas nespēja uztraukt.
Kad no bēgļu gaitām atgriezās mājās, saimniecei jau bija pavisam smagi. Bertai vajadzēja uzņemties arī rūpes par māju, Jāni un viņa tēvu. Būdama nesavtīga, viņa to arī darīja, jo gribēja, lai saimnieks viņu novērtētu nevis kā kalponi, bet gan kā nākamo saimnieci. Taču Jānis nesteidzās Bertu bildināt, un viņa to arī neprasīja.
Bez naida
Arī tad, kad Berta zem sirds jau nēsāja viņu bērnu, saimniekdēls nepiedāvāja viņu attiecības nokārtot juridiski . Kad mazulis piedzima, jaunā māmiņa bija ļoti laimīga. Dēlu nosauca tēva vārdā — par Jāni. Baidīdamies no ļaužu valodām, abi pārcēlās uz tuvējo mazpilsētu. Kad Jānītis paaugās, Berta sāka strādāt.
Pēc pāris gadiem Jānis pateica, ka aiziet no Bertas, jo saticis citu sievieti. “Es viņam neko nepārmetu. Patiesībā zināju, ka reiz tāda diena pienāks. Jutu, ka neesmu viņa sirdī. Tā drīzāk bija pateicība par to, ka grūtā brīdī biju kopā ar viņa tuviniekiem. Šķīrāmies bez naida. Tā sieviete bija jauna, skaista, ar tādu nebija kauns rādīties cilvēkos, turpretī manu seju visi gribēja izpētīt. Jānis ar jauno sievu pārcēlās uz Kurzemes pusi, ikdienā ne man, ne Jānītim viņi nebija jāsatiek. Protams, bija skumji, arī grūti, taču centos nebēdāties, dzīvoju tikai dēlam,” teic Bertiņa.
Pacieš “sakostiem zobiem”
Lai arī viegli nebija, māte dēlu izaudzināja un izskoloja viena. Pēc studijām Jānis izveidoja ģimeni, drīz piedzima Linda, vecmāmiņas prieks un acuraugs. Ilga kopdzīve Jānim un Egijai nebija lemta, taču tas neko nemainīja ne mazmeitas, ne bijušās vedeklas attiecībās. Skolas brīvlaikus Linda pavadīja pie omītes, arī Egija, cik vien iespējams, centās apciemot sirmo māmuļu.
Jānis drīz pēc šķiršanās atkal apprecējās. Bertiņa Velgu, dēla otro sievu, tūdaļ spēja pieņemt, taču vedekla vīramāti pacieta “sakostiem zobiem”. Velgai ir laba izglītība, vienmēr strādājusi vadošā amatā. Bet Bertiņai sāp sirds par to, ka viņas dēļ dēlam vienmēr iznāk strīdi ar sievu. Te viņš ienesis mātei malku, te pārmijis pāris vārdu un pabijis ilgāk, un Velgai tas nepatīk. Velgai nepatīk arī tas, ka Jānis tiekas ar Lindu un viņas atvasītēm. Bieži vien viņš to darījis slepus, lai sieva neuzzinātu. Arī svētku reizēs Bertiņai nav vietas pie galda Jāņa un Velgas mājās.
Par dzīvi negaužas
Taču Bertiņa negaužas. “Citiem klājas vēl grūtāk, kas man nekait,” tā viņa vienmēr nosaka. Viņai ir viss, kas nepieciešams, lai izdzīvotu. Māmuļa zina, ka dēls, kad vien varēs, atnāks un palīdzēs. Egija atvedīs kartupeļus un citas saknes.
Ik dienu Berta raugās pa logu, vēro, kas notiek pagalmā. Ar sajūsmu stundām var stāstīt par mazo ķiparu nerātnībām. Televīzijā un radio noklausās ziņas. Atnāk kāda draudzene, ja vajag, atnes no veikala maizi un pienu. Taču vairāk par visu Bertiņa negrib palaist garām, kad pagalmā iebrauks sarkanā mašīna. Tāda ir Lindas ģimenei. Tās dienas vai stundas, kamēr pie viņas ciemojas mazmeita ar bērniem, ir vecmāmiņas svētku dienas.
