(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 13. janvāra numurā.)
Kad darbs darbu dzen
— Par darbiem runājot — nu kur tu ik dienu izdomāsi tik milzīgu darbu, lai varētu arī nofilmēt? Mums noteica, lai malku negatavojam — šovisti saskaldīšot. Bet vai tad trijās stundās var visu malku saskaldīt? Nofilmēja, un viss — viņiem vairāk nevajag, bet darbs taču nepadarīts! Lai skaldot, kad nefilmē, bet filmēšana līdz desmitiem vakarā — pa kuru laiku cilvēki lai to dara? Tāpat par siena nojumi — visās sērijās tik atkārto: “Jānis darbu velk! Jānis velk!”. Bet nevar visu “uz sitiena” uztaisīt! Pirmajās divās nedēļās, kad cilvēku bija visvairāk, saimnieks nevarēja iesaistīties vīru darbos, un tad nu es liku darīt vīriem, ko paši redz. Viņi, protams, neredzēja neko. Tik kunkstēja, ka nav, ko darīt. Bet, kad saimniekam sākās atvaļinājums, tad nu vīriem bija jātur līdzi no rīta līdz vakaram. Tad izskanēja viena frāze, kas arī nekur kadros neparādījās. Pirms vakariņām, kamēr lietus nelīst, saimnieks vīriem saka, ka jāiet uz gateri baļķus zāģēt. Dalībnieki šokā: “Tagad?!”. Bet kurš tad vēlāk ar pilnu vēderu strādās? Protams, darbs tik raiti nevedas, un viens no jaunajiem puišiem sāk dīkt, ka varbūt paēdīs un tad turpinās darbu… Bet vīrs, kā jau skarbais ventspilnieks, tik attrauc: “Bet es arī neesmu ēdis!”. Operatori noelsās, taču to neparādīja. Mums laukos tiešām nav ēdienreižu noteiktā laikā — kad darbs pabeigts un ja sieva sarūpējusi ēdamo, tad tik tiec pie ēšanas. Varbūt kādreiz, kad būšu veca kukažiņa, sēdēšu dienām pie plīts, bet tagad tomēr vairāk pie saviem lopiem.
Parādi diktēja
producenti
— Vai nebija tā, ka daži šova dalībnieki šķita simpātiskāki par citiem?
— Ā, es nelaidu sirdī dziļi. Par uzvarētāju Ievu liels prieks — ļoti patīkama meitene. Visu šova laiku ļoti jauka — nevienam nepielīda un visus darbus, ko vajadzēja, izdarīja. Bija tādi (kaut vai tas pats Aleksandrs), kas aiz saimnieku muguras runāja ko citu, bet ar Ievu bija ļoti viegli — viņa bija gudra, forša meitene. Viņai gan nepatika slaukt. Vēl mana favorīte bija Mārīte, kas strādāja par policisti Rīgā, bet bija no Latgales puses. Viņa šovā piedalījās ar domu nopelnīt vecākiem traktoru. Mārīti izbalsoja paši dalībnieki, jo viņa, kad ķērās pie kāda darba, to izdarīja par visiem 200%. Zināju, ja darbu uzticēšu Mārītei, viss būs kārtībā!
— Kāpēc tad šādu cilvēku izbalsoja?
— Tāpēc, ka sāka just — saimniecei viņa patīk. Knikš, un ārā… Citi domāja, ka saimniecei pielien, bet mums ar viņu bija daudz kas pārrunājums. Viņa, kā jau kārtīga lauku meitene, iemācīja man aitas ar dzirklēm cirpt, līdz tam to ar šķērēm darīju.
Ar vīriem daudz mazāk komunicēju — vairāk iznāca ar jelgavnieku Robertu parunāt. Viņš tāds liels un lādzīgs — nebija slinks, bet lēnāks. Uzņēmās rūpes par pīlēm un rukšiem. Esmu ievērojusi — vīriešiem vairāk patīk cūkas, bet sievietes jūsmo par zirgiem. Kāpēc tas tā? Nezinu. Pat mazie puisīši kūtī uzreiz pie cūkām, kazas, aitas, zirgi viņus neinteresē. Tā arī manam Robertiņam patika cūkas. Mēs viņu aizsūtījām mājās, jo nebija jau cita, ko sūtīt. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Bija arī reizes, kad saimnieki grib sūtīt mājās, bet producenti pasaka, ka nedrīkst, citādi šovs paliks neinteresants… Tā notika ar pirmo aizsūtīto Baibu. Viņa te nevarēja īsti atvērties. Ja esi nemanāms, tad nav ko šovā darīt.
Tie dalībnieki jau arī dumiķīši — sākumā intervijās pateica, ko negribētu darīt, un Aleksandrs pavēstīja, ka staigāt ar lejkannu nav vīriešu darbs. Tad nu vienu nedēļu, otru, vēl spirināsies? Tad arī trešo… Bet trešajā nedēļā pēkšņi sāk sārtoties tomāti, un viņš pats pārsteigts sauc skatīties. Tad nu viņu paslavēju, ko šovā, protams, neparādīja. Biju pārsteigta, cik ļoti bija izmainījies pilsētas vīrietis — biznesmenis, kurš patiesībā ļoti daudz sasniedzis saviem spēkiem. Pēc mugurkaula traumas Aleksandram vairs nekustējās ķermeņa apakšdaļa, taču ar lielu gribasspēku un vingrinājumiem bija atguvis spēju staigāt. Mazliet dīvaini viņš kustas joprojām, taču paguvis daudz paveikt — Dobelē viņam skaista māja un vairāki veikaliņi, piedalījies koru karos. Rupji runāja? Taču pēc aizrādījuma vairs tā nedarīja un pat tika līdz finālam.
100 govju saimniece, kukaiņēdājs un mīla
— Bija mums te arī tāda Valentīna ar 100 govīm un 120 ha zemes. Visu laiku staigāja skandēdama, ka šitie saimnieki nav nekādi laucinieki. Ja pie viņas aizbrauktu, tad gan parādītu, kā laukos dzīvo. Viņa visu mūžu pieradusi komandirēt un bļaut uz padotajiem (dzirdēju, kā vakaros pa telefonu rājās), un tad man divas reizes viņai nācās pateikt: “Valentīna, kura šeit ir saimniece!?”. Viņa bija tā, kas jauca gaisu. It kā man pret viņu nekas nav, taču Valentīna manis uzbūvētajā pasaulītē gāzās iekšā ar tik lielu dzīves pieredzi, ka tu pilnīgi jūti — negribi satikt šo cilvēku. Kad viņu izbalsoja, likās, ka sētu pārņēmis svētpilns miers, bet Valentīna, protams, pēdējā nedēļā tika atpakaļ. Tad nu paši dalībnieki aizsūtīja viņu mājās otrreiz… Viņa ir vienīgā, kas joprojām par visu uztraucas un internetā raksta muļķīgus komentārus. Neesmu tos lasījusi, un labi vien ir, lai nesāpētu sirds, bet viņa neliekas mierā, jo šovā bija atgriezusies ar pārliecību, ka traktors tiks viņai, tāpēc viņai šķiet, ka viss noticis negodīgi. Taču tās ir muļķības — lielāks godīgums par to, ka Ieva dabūja traktoru, nemaz nav iespējams! Trīs finālisti traktora atslēgas meklēja katrs savā mēslu čupā. Mēs par šādu uzdevumu pat nenojautām. Ievas uzvara ir pilnīga veiksme, lai gan, vērtējot pēc padarītajiem darbiem, mēs uzvarētāja godu atdotu Jānim. Jau no paša sākuma viņš strādāja kā savās mājās.
Kas tad vēl? Bezgala interesants cilvēks bija Artūrs, kurš ēda aitas aci. Uz Jāņiem mēs dabiski — šņikt divas aitas, lai visiem būtu gaļa, ko cept uz oglēm. Tad nu viņš izdomāja, ka daudz ko ir pagaršojis, bet aitas aci vēl nebija izdevies — iebāza to mutē, pārkoda, šķidrumu izspļāva un apēda. Kad stādījām ābeles, tikai ķircinot parādīju vaboles, un viņš mierīgi noslaucīja zemi un apēda. Prasīju: “Nu, kā garšoja?” “Normāli. Sliekas — nedaudz pēc zemes.” Viņš bija liels savdabis — meklēja meiteni, kurā iemīlēties, taču svarīgi bija vispirms astrāli iemīlēties un tik pēc tam visādi citādi. Viņš bija dzejnieks — nu, pilnīgs čau! Kāpēc visus tos kukaiņus labprātīgi ēda? Izrādās, ar draugiem katru vasaru ieejot mežā uz noteiktu laiku bez nekā. Ko atrod, to arī ēd, un pilnīgi bez emocijām! Īsts brīvmākslinieks — varētu par znotu ņemt, taču bez pudeles dzīvot nevar. Pēc šovā pavadītā laika secināja: “Neticami, četras nedēļas bez alkohola un es vēl esmu dzīvs!?”. Skumji, bet patiesībā fantastisks zēns.
Vēl mums bija Gunvaldis, kurš iemīlējās Kristīnē, un tā bija abpusēja mīlestība. Abi bija precēti ļaudis, un, kad šova sākumā viņiem uzdeva jautājumu: “Kas tev dzīvē pats svarīgākais?”, abi atbildēja: “Mana ģimene”. Tas tomēr izrādījās mīts. Jau pēc divām nedēļām Gunvaldis bija pielipis Kristīnei, bet Kristīne viņam — trakas lietas! Sākumā negribēju ticēt, taču vēlāk viņi pienāca un atzinās — “Mīlestība no pirmā acu skatiena!”. Abi viens otru bija ievērojuši jau atlasē Rīgā, bet, kad bija nonākuši pie autobusa, lai brauktu šurp, mistiskais acu kontakts jau bija noticis, un abi iemīlējušies… Sākumā slēpa, bet Jāņos uzzinājām, ka mums ir pārītis. Stingrā saimniece Signe tik spēja mirkšķināt acis. Producenti tīri cilvēcīgi viņiem teica: “Labi, jums ir mīlestība, taču pēc šova sāksies reālā dzīve. Nokārtojiet savas attiecības un līdz šova sākumam televīzijā oktobrī (reāli šovs beidzās 26. jūlijā) pasakiet, vai abi esat kopā vai atpakaļ savās ģimenēs.” Ja būtu atpakaļ ģimenēs, neviens visā Latvijā neuzzinātu, kas te noticis…
Operatori jau sākumā pateica, ka viņi spēj visu — uztaisīs par sliņķi katru, kuru vajadzēs. Nofilmēs cilvēku, kad viņš vienkārši apsēdies, kad apgūlies, un tautai parādīs tik to, kā sēž un guļ, taču var arī parādīt, ka baigais čaklītis — tikai strādā un strādā… Televīzija var visu.
Kad Gunvaldi izbalsoja, viņš mājās sievai visu izstāstīja — sieva zvanīja uz šovu Kristīnei, abas izrunājās, un sieva teica: “Ja tu viņu tik ļoti gribi, tad ņem arī…”. Tā skandāla nebija. Mums vairāk bija bail par Kristīnes vīru, jo viņš ir izbijis bokseris, bet Gunvaldis maza auguma, kalsns. Bet — viss kārtībā.
Ar vājiem nerviem šovā nevar
— Ko tad nu tagad lai domā par šovu veidošanu?
— Neko, es tikai zinu, ka var parādīt jebko. Tomēr šovā nekas netika iestudēts, uz lapiņas priekšā uzrakstīts. Es arī sākumā par Kristīni muļķīgi pateicu: “Meitene vienkārši nogribējusies pēc vīriešiem, tāpēc tā uzvedās!”. Protams, šī frāze tika parādīta, un vēlāk es par to kaunējos, lai gan tajā brīdī biju šokā — divi precēti cilvēki un berzējas viens gar otru! Man tas šķita pieņemami — lai berzējas citur, ne manā sētā! Tāpēc visiem, kas grib piedalīties kādā šovā, gribu teikt — nevajag šovā notiekošo pārlieku pārdzīvot. Kameras priekšā, pat netēlojot, mēs visi esam mazliet citādi, tā ir mūsu neiepazītā puse. Jābūt ļoti stiprai nervu sistēmai. Zinu, ka es pilnīgi noteikti nevarētu. Protams, jāgrib uzvarēt, taču tas nedrīkst kļūt par apmātību, jo uzvar tas, kam vairāk smaida veiksme.
Tagad man daudzi novēl jaunu šovu, taču mēs jau neko netaisām — tā vienkārši ir sagadījies, ka filmētāji mūs ievērojuši. Ir ļaudis, kas domā, ka skrienu uz televīziju piedāvāties, taču nē — kas gribēs, paši mūs atradīs.
