Latvijas šovu vēsturē dārgāko balvu — firmas “Agrimatco Latvia” dāvāto traktoru “Zetor” — saņēma LTV1 šova “Lauku sēta” uzvarētāja Ieva Vēra no Kuldīgas. Kaut arī visi “Lauku sētas” notikumi risinājās tepat, mūsu pusē — Kandavas novada “Indānos”, līdz šim saimniekiem bija liegts par to runāt plašāk. Tad nu, sagaidījuši seriāla beigas, braucām ciemos pie Signes un Normunda Ezeriņiem, lai noskaidrotu, kas palika ārpus kadra.
Dusmīgā saimniece
— Jautājums, kas nodarbina visvairāk: kā izdevās sadzīvot ar veselu saimi svešu cilvēku?
S. Ezeriņa:
— Visi ieradās 13. jūnijā. Producenti gan gribēja sākt nedēļu agrāk, taču teicu — nebūs labi, bērnam izlaidums, arī šova vadītājs Māris Olte netika. Arī beigas norāvām, jo man jau vasaras sākumā bija tūristi pieteikušies. Tā nu šovs ilga sešarpus nedēļas, pieskaņojoties manam laikam. Jāsaka, nu vairs nav agrākās jūsmas: “O, šovs! Televīzija!” Tu saproti, ka ar tiem cilvēkiem var runāt un iespējama arī sava teikšana. Bijis pie mums arī “Latvijas princešu šovs”, kas te ārdījās pa virtuvi, bijusi “Mārtiņa Sirmā ēdienkaratē” un vēl filma par mazajiem laupītājiem — tas radījis pieredzi un varbūt arī bija viens no iemesliem, kāpēc abi producenti — Andis un Indra Miziši — palika mūsu mājās, jo viņiem bija skaidrs, ka mūs nebaidīs kameras visās malās. Es, piemēram, vispār tās nejutu. Šovā nevienu mirkli netēloju — kāda esmu, tāda arī biju. Viena nelaime — sabildēja mežonīgi daudz materiāla, bet to nevarēja ielikt vienas stundas raidījumā. Tā es šovā esmu gandrīz tikai dusmīga parādīta.
— Pastāsti par šova aizkulisēm! Kas var būt labāks par to!
— Saproti, daudzi darbiņi, dažādas sadzīves klapatiņas un piedzīvojumi tā arī palika aiz kadra. Es neteiktu, ka filmētajos kadros nonāca labākie mirkļi — nonāca režisoru un producentu tā brīža redzējums, lai gan arī viņiem bija lielas mokas izvēlēties. Šova sērijās redzam, kas ielikts, lai dotu saturu notiekošajam, bet mums gāja daudz lustīgāk un mīlīgāk. Pati šovu noskatījos kā vērotāja no malas, un brīžiem bija sajūta, ka šovs ir nodalīts no reālās dzīves. Šovā sev šķitu cits cilvēks, lai gan ne mirkli netēloju. Katra sērija kombinēta no maziem fragmentiem — es rājos, es aizrādu…
— Tiešām tu to spēj?
— Jā, par to, ka esmu prasīga gan pret sevi, gan citiem, nav divu domu! Par ko rājos? Pirms šova bija norunāts, ka tiks tīrīta kūts, tāpēc divus mēnešus iepriekš ne zirnekļu tīklus, neko netīrījām, lai riktīgi sakrātos darbi. Mana vetārste Indriņa ieteica atstāt arī aitu mīcīto pakaišu un mēslu slāni, bet, kad aitas pa to vairs nedzīvojas, tas sacietē akmenscietā klucī. To ir nenormāli grūti iztīrīt — pārcilvēcisks darbs! Šova rīkotāji par to tikai priecājās un vēl pieteica, lai neko neravējam. Esmu sapratusi — ar radošiem cilvēkiem nav vērts strīdēties, tomēr dārzu izravēju, lai šova dalībniekiem būtu sajūta, ka ieradušies skaistā vietā. Taču viņi “Indānus” jau iepriekš bija virtuāli izpētījuši, dažs pat “Mazos laupītājus” noskatījies, lai būtu skaidrs, kā te izskatās. Kad ieradās, pirmais iespaids bija tāds, ka te nav ko darīt. Un tad sākām viņus šokēt: pirmkārt, ar to, ka būs jādzīvo saspiesti. Sešas dāmas pirtsaugšā, kur citkārt tik pārīti guldinām; vīriem — klētiņā, Aleksandrs ar Juri pirmās divas nedēļas pat gulēja vienā gultā (gan katrs zem savas segas). Producenti teica: “Super!”, jo tik maza vidīte ātri sitot ārā visādus kašķus.
— Tāda bija producentu klusā vēlme?
— Pilnībā! Viņiem vajadzēja, lai attiecības kurinātos. Vīrs vēl brīnījās — ko tad viņi rādīs? Kā cilvēki katru dienu strādā? Laukos tas taču normāli, ka darbs dzen darbu, lai gan es saku — darbs vairo skaistumu. Jo vairāk darba, jo smukāki paliekam! Tā nu šovistus saspiedām un vēl parādījām, ka viņiem būs jāmazgājas mazajā dīķī, kur visi peldamies; ka tikai sestdienās būs pirts un veļas diena. Ēdiena gatavošana — uz ugunskura līdz brīdim, kad paši uzbūvēs āra virtuvi.
Katrs grib paspīdēt
— Kā tad dīķī varēja nomazgāties?
— Izpeldies, noslaukies un tāds arī esi. Sliktākā gadījumā ņem bļodiņu, ej kaut kur maliņā un mazgājies. Tāda sākumā bija ideja. Bet kāda tad bija vasara līdz Jāņiem? Ļoti vēsa. Cilvēciņi strādā, lietus līst, Signei sirds mīksta. Tā nu sešas nedēļas gandrīz katru vakaru tika kurināta pirtiņa, un viņi gāja pirtī. Varēja mazgāties, cik tīk, līdz vienā jaukā dienā aka izrādījās sausa. Par laimi, mums ir dziļurbums, sūknējām akā un mazgājāmies, bet to jau publiski neparādīja.
— Bet par ko tad tā rāšanās?
— To, kā plēsa lielo aitu mēslu kluci, nemaz neparādīja — tikai, ka iet kūti tīrīt. Aizgaldu likām iztīrīt diviem jaunākajiem dalībniekiem — Artūram un Robertam. Kā viņi, nabadziņi, lādējās — apžēliņ, kā pārdzīvoja! Tomēr darbu paveica! Pēc tam gāja meitenes, bet neiztīrīja kārtīgi, un tad es teicu: ‘‘Kā tad tā? Jūs esat atbraukušas cīnīties par traktoru, bet nekas nenotiek!” Filmētāji tik berzē rokas un biksta mani — lai taču beidzot rādu, kam šeit teikšana! Taču mēs pret šova dalībniekiem izturējāmies kā pret ģimenes locekļiem, īpaši, kad filmētāji aizbrauca nakšņot uz Kandavu. Mums bija kolosālas vakara sarunas — tādas tīri cilvēcīgas, jo otrā dienā, kad atkal ieslēdza kameras, par cilvēcību bija jāaizmirst… Tā bija šova otra puse, jo kameru priekšā cilvēki grib paspīdēt un parādīt sevi no labākās puses. Režisori arī negribēja, lai dalībnieki zinātu, kas jādara otrā dienā. Bet mājās taču tā nedara, ka neapspriež darbus, tāpēc sākumā ar vīru izpļāpājāmies, taču to nedrīkstēja… Beigās neko neteicām un tādi arī staigājām — kokainām sejām. Tie kadri tad arī uzņemti, un tāpēc saimniece šķiet tik nopietna.
Pa īstam nīgra
— Bet pa riktīgam nikna kļuvu, kad izslēdza kameras — šie cilvēki ļoti rupji runāja — tādiem vārdiem, kādus mēs nelietojam. Saprastu vēl, ja lamātos latviski, bet krievu “mātes valoda” manā sētā nekādi neiedien — nu nekādi!
Reiz vakarā, kad gāju izkārt veļu, dzirdēju, kā Aleksandrs, kurš tika finālā, kaut ko stāstīja, teikto papildinot tik jēliem lamuvārdiem, ka no tiesas noskaitos. Nākamā bija vēsa diena, un es atkal aiz labas sirds kurināju pirti (biju uzticējusi Kristīnei visu satīrīt), bet skatos — durvis atstātas vaļā (pirts taču tā nekad neuzsils!), un nekas nav darīts! Es durvis pievēru, un tieši tad nāca operatori ar kamerām. Tad nu gan spēru laukā: “Nu gan esmu dusmīga, jo tie cilvēki ir bezkauņas — tu viņiem ar labu, bet viņi — kā!” Pateicu gan par pirti, gan rupjajiem vārdiem. Tās bija manas vienīgās īstās dusmas šova laikā, kad biju pa īstam nīgra. Taču daudzi no tiem, kas skatījās šovu, mani vēlāk slavēja: “Labi, ka pateici! Tiešām, kurā sētā tik rupji runā!?” Aizbrauciet pie jebkuras sirmmāmiņas — vai tādus vārdus dzirdēsiet? Ja nu varbūt starp jauniešiem… Un vēl — man šobrīd ir divas audžumeitas. Kā viņām mirdzēja acis, kad dzirdēja, kā TUR runā! Tas arī laikam man uzsita to asini. Otro gadu mācu viņām rupjības nerunāt — bērni dzied smukas dziesmas, bet ar rupju vārdu virknējumu — šķiet, kā vispār ko tādu var izdomāt? Ja aizmirstas vārdi, izrādās — labi var izlīdzēties ar rupjībām. Tad nu mācīju, ka var zināt simtiem rupju vārdu, bet tie jau nav jālieto. Ar rupjībām nelepojas!
Izbalsošanas
kancele — mācītājam
— Vēl ko neparādīja? Uz šova beigām pie mums brauca dažādi amatnieki un mācīja amatus, bet tas viss palika aizkadrā. Man tagad prasa, ko šovā nopelnījām? Naudas izteiksmē neko, taču mums palika viss, ko 12 cilvēku diendienā savām rokām paveica. Pa vidam arī tūristus uzņēmām, tostarp — kāziniekus. Interesanti — Oltem vajadzēja izbalsošanas kanceli. Taču, ja pateiksim, kādam mērķim tā domāta, kurš gan to taisīs? Producenti saka: “Signe, izdomā kādu stāstu, lai šo darbu izdarītu pēc labākās sirdsapziņas!”
Tad nu stāstu, ka viens pilnīgi traks jaunais pāris grib laulāties mūsu sētā un, protams, mums vajag kanceli, kur mācītājam stāvēt. Lūdzu, uztaisiet! K-ā-ā tie dalībnieki centās, kā runāja — ka tik neapgāžas, vai būs labi, vai mācītājs īss vai garš. Un beigās kancele gatava gan. Bet kā tad izskatīsies no plikiem dēļiem? Apklāsim ar linu galdautu, un viss būs skaisti. Pēc tam pie dīķīša salikām krēslus ceremonijai, jo viņi domāja, ka izbalsošanas vieta būs starp kūti un šķūni, uz kādas mēslu čupas. Un kāzinieki, protams, bija īsti — saku, ka pie šova dalībniekiem nenāks, bet, ja grib kārumus, lai iet vārtus taisīt. Par laimi, tajā dienā ik pa laikam lija, tad nu dalībniekiem, kas bija sapulcējušies šķūnī, saku: “Nu re, tā centāmies, tā centāmies, bet jaunais pāris tomēr izdomājis laulāties Talsos. Kur tad te tādā lietū ar mācītāju — pārdomājuši.” Viss izdevās godam — prombraucot bija uzlikti vārti, un visi jautri izņēmās (nevienā šova sērijā to neparādīja). Tas notika sestdienā, bet svētdienā bija izbalsošana, un visi redz, ka tiek likti atstarotāji un kameras ap kanceles vietu… Un tad nu bija: “Saimniec, patiesībā mēs to kanceli kāzām netaisījām, vai ne?” Saku: “Netaisījāt gan. Jūs to sev uztaisījāt.” Interesanti, ka izbalsošanas vietā va-
karos neviens negāja pasēdēt. Taču es tur sēdināju ekskursantu grupas un pati stāvēju aiz kanceles un stāstīju par savu sētu… Es pat teiktu: ja būtu parādītas visas aizkadra lietas, šovs kļūtu interesantāks.
Acīmredzot pirmie kucēni jāslīcina — nākamais šovs notiks kādā Latgales sētā. Šoreiz galvenā doma bija parādīt, ka arī laukos dzīvo cilvēki.
(Nobeigums nākamajā numurā)
