Biznesa sarunu toni bieži vien nosaka partneru nacionalitāte vai vieta, kur tikšanās notiek.
Biznesa sarunu toni bieži vien nosaka partneru nacionalitāte vai vieta, kur tikšanās notiek. Patiesībā tā vienmēr ir kā interesanta spēle, kuras noteikumus nosaka rituāli un izturēšanās kodeksi. Diemžēl neorientēšanās tajos var dārgi maksāt. Vai tieši pretēji — rūpīga “dress code” un lietišķās etiķetes izstudēšana var nodrošināt ceļu uz panākumiem. Lūk, neliels ieskats dažos svarīgos šo rituālu punktos.
Francijā
– Francūži ļoti iecienījuši darbošanos dažādās biedrībās, komitejās, sabiedriskajās organizācijās — būt to biedriem ir prestiži. Ne velti viņu personīgās dokumentu veidlapas (arī vizītkartes) bieži rotā neskaitāmi tituli. Tātad, pošoties sarunām ar franču biznesa partneriem, nenāktu par ļaunu padomāt par līdzīgām regālijām arī uz savas vizītkartes vai dokumentiem. Daudzie tituli tikai vairos cieņu un uzticību.
– Francūžiem pieņemts sasveicināties ar rokasspiedienu. Turklāt tam ir jābūt ciešam un enerģiskam. Pat nedomājiet pasniegt pretī piecus “beigtus cīsiņus”!
– Ienākot veikalā un restorānā vai sēžoties taksometrā, pārliecinoši sakiet: “Bonjour!”. Pretējā gadījumā jūs uzskatīs par provinciālu “pāli”.
– Apģērbam nav jābūt ļoti dārgam vai ar franču brendu, galvenais, lai koptēls būtu mūsdienīgs. Nemoderns apģērbs ir gandrīz vai vienīgā lieta, par kuru jums aiz muguras kāds sašķobīs nievīgu grimasi.
– Nežēlojiet laiku un naudu frizētavai, lai vienmēr izskatītos kopts un elegants. Vienmēr ir jābūt kārtībā gan matiem, gan nagiem.
– Par žestu valodu — esiet uzmanīgi, jo atliek vien paberzēt degunu, lai jūs saprastu nepareizi. Piemēram, ja ap degungalu saliksiet aplītī īkšķi un rādītājpirkstu — tas būs nepārprotams mājiens, ka vēlaties iedzert. Savukārt degungala aizskaršana ar rādītājpirkstu un vidējo pirkstu liecinās, ka izpildīt solīto jums nieks vien ir — tik vienkārši kā degunu ar diviem pirkstiem pakasīt. (Latviešiem gan ir dzirdēts kāds cits, rupjāks, izteiciens, kurš būtībā nozīmē to pašu, proti — tik vienkārši kā divus pirkstus apčurāt.) Ja ar rādītājpirkstu aiztiksiet apakšējo plakstiņu, tad partnerim sūtīsiet šādu vēsti: nepataisiet mani par galīgu muļķi! Ietverot zodu saujā, sarunas biedrs domās, ka viņa runāšana jūs “velk uz miegu”. Secinājums? Esot Francijā, ar rokām gar seju negrābstieties!
Vācijā
Vācu biznesa stilu varētu raksturot pāris vārdos: atturība un konservatīvisms.
– “Dress code” — uz tikšanos ieteicams ierasties lietišķā uzvalkā, jo tas vēlreiz apliecinās pasākuma oficiālo gaisotni.
– Biznesa maltītes laikā esiet gatavi, ka tūlīt pēc pasūtījuma izteikšanas oficiantam sāksies svarīgu jautājumu apspriešana (francūži turpretim to uzskatītu par visīstāko barbarismu).
– Ja esat ielūgts ciemos ģimenē, tad noteikti tiksiet uzņemts ļoti sirsnīgi.
– Par žestiem. Ir kāda zīme, kura Vācijā ir tabu (protams, ja vien nevēlaties sarunas biedru nosaukt par pakaļu…). Tas jums noteikti izdosies, ja viņam parādīsiet tradicionālo amerikāņu OK, proti — aplītī kopā saliktu īkšķi un rādītājpirkstu.
– Ja sēžat, tad paturiet prātā, ka vācieši ir un paliek pedanti. Sarunas laikā neizgāzieties krēslā — sēdiet taisni, tādējādi apliecinot gan cieņu partnerim, gan savu interesi par apspriežamo jautājumu.
Itālijā
– Lai jūs nemulsina, ka šajā valstī reti kad biznesa partnere būs sieviete. Tāpēc arī uz savu apģērbu paskatieties praktiski — no vīrieša pozīcijām. Ģērbieties tāpat, kā braucot uz Vāciju. Tomēr kurpes un siksnu gan izvēlieties vislabāko un visdārgāko.
– Neļaujiet sevi maldināt ar priekšstatiem par itāļu dabisko temperamentu un atvērtību. Neko no tā jūs nejutīsiet lietišķajās sarunās — bizness ir bizness.
Anglijā
“Dress code” — šajā valstī labāk neizvēlēties apģērbu, kura stilu varētu raksturot — “kā cēlos, tā vēlos”… Toties, ja mugurā būs viselegantākais uzvalks (ko turklāt vēl izcels koptas rokas un mati), pozitīvs iespaids būs nodrošināts. Uzmanīgi ar spilgtu apģērbu! Vispirms pārliecinieties, ka nesabojāsiet savu reputāciju. Zinātāji iesaka izvēlēties apģērbu no kvalitatīva auduma un neitrālos toņos.
Japānā
Jau no agras bērnības Austrumos cilvēkā ieaudzina sarežģītu uzvedības etiķeti. Tieši tāpēc komunikācija ar japāņiem ir īsta ķermeņa sarunvalodas māksla un diplomātijas skola. Ņemiet vērā, ka japāņi ir ļoti iejūtīgi, pacietīgi un draudzīgi pret ārzemniekiem. Brīžiem pat šķiet, ka viņi kontaktējas ar bērniem (vai mīlīgiem plānprātiņiem no citas galaktikas). Jūsu biznesa partneris nekad neizrādīs, ka esat viņu kaut kā aizvainojis. Iespējams, viņš toleranti samierināsies ar domu, ka visi ārzemnieki ir šādi “dunduki”, un vienkārši ar jūsu firmu līgumu nenoslēgs…
– Satiekoties ar japāņu biznesa partneri, nekad neizrādiet vētrainu prieku, ieskaujot viņu savās milzu ķetnās vai sparīgi plakšķinot pa viņa sīko plecu. Tas, protams, nenozīmē, ka sveicinoties rokas ir jātur kabatās (fui!), vienkārši turieties no viņa nelielā attālumā un viegli paklanieties. Starp citu, arī klanīšanās ir etiķete, kas norāda savstarpējo hierarhiju. Piemēram, ja esat kompānijas menedžeris, bet jūsu partneris — līdzvērtīga uzņēmuma direktors, tad jums ir jāpaklanās pirmajam un zemāk nekā japāņu kolēģim (tā ka pat nepīkstiet par savu stīvo muguru un radikulītu).
– Sarunu laikā stāviet taisni, bet sēžot neizplūstiet krēslā. Šādas pozas liecinās, ka esat garlaikots.
– Ja negribat izskatīties prasts un aizvainots, nekad publiskā vietā nešņaukājieties un negremojiet košļājamo gumiju. Savu vizītkarti nelidiniet pāri galdam, bet pasniedziet uzmanīgi — kā dārgu, trauslu priekšmetu, turot abās rokās ar īkšķiem un rādītājpirkstiem. Saņemot līdzīgu mantu pretī, uzkrītoši un cītīgi izpētiet hieroglifus, sirsnīgi tenciniet un tikai tad rūpīgi ielieciet vizītkaršu blociņā.
– Par rokasspiedienu. Iespējams, jūsu tēvs jau agrā bērnībā ir mācījis, ka roka jāpasniedz enerģiski un jāsaspiež kā īstam vīrietim, kuram ir spēks kaulos, turklāt — atklāti jāskatās cilvēkam acīs. Savukārt jūsu japāņu partnerim jau no mazām dienām vecāki ir “borējuši”, ka rokasspiedienam ir jābūt maigam, mīkstam, bet acīs blenzt ir vienkārši nepiedodama bezkaunība…
Pēc ārzemju preses materiāliem.
